Arī vecos laikos ceļotājiem paticis publiski padižoties ar vietām, kur ir pabūts, un izteikt savu viedokli par redzēto. Iespējas gan ierobežotas, jo, saprotams, nebija vēl ne Facebook, ne ceļotāju blogu, bet laikraksti tā vienkārši katru rakstu darbu nepublicēja.
Tomēr līdz mūsdienām ir saglabājies pietiekami daudz nostāstu par Dobeles tūristu takās piedzīvoto. Un rakstītāju pieredzējums, tāpat kā tagad, bieži vien apgāž ceļojumu bukletu izkrāšņojumus.
Ielūkosimies, ko rakstījuši tūristi dažādos laikrakstos pēc Dobeles apmeklējuma! Galvenā ziņa 30. gadu sākumā – pilsētiņa maza, klusa, un dobelniekiem tādi tūristi šķituši neredzēti ērmi. Vēlākos gados, kad ceļotāju kļūst arvien vairāk, arī dobelnieki ar viņiem apraduši.
"Pilsētas mājiņas zemas, vairums sarkanu dakstiņu jumtiem; apkārt dārziņi, lauki, krūmi, koki. Pie māju durvīm, vārtos un logos ziņkārīgas sejas izbrīnas pilniem skatiem ilgi pavada mūsu gājienu."
"Dobele ir maza. Jau pirmā vakarā ceļinieks paspēj to izstaigāt krustam-šķērsām. Un klusa viņa ir, sevišķi laikā no viena tirgus līdz otram. Gājēja soļi spalgi skan uz Dobeles akmeņiem, un retais pretimnācējs svešinieku ziņkārīgi aplūko no galvas līdz papēžiem, gan no priekšas, gan muguras. Tūrists te rets viesis, un, tādu putnu ieraudzījušas, savas jau tā lēnās slotas aptur arī tās pāris sieviņas, kas ar tirgus atlieku notīrīšanu nav tikušas galā vēl, vakaram tuvojoties."
"Visur koku bagātība. Ielejā — dzirnavu slūžās šalc ūdens. Tur laipas un romantisks tumšbrūns tiltiņš. Viss liek domāt, ka te dzīve no sākuma līdz galam ietērpta romantiskā plīvurī.”
Tak bieži tas plīvurs arī krīt nost.
“Tirgus laukums — vai, cik lieli bruģa akmeņi un pavisam apaļi un bedres tādas, ka ejot nemaz nevar paskatīties uz citām labām vietām!” – paudis savu sašutumu kāds dzimtenes apceļotājs 1937. gadā. Pēc daudzām pārmaiņām, rau, Tirgus laukums ir atkal atguvis savu vēsturisko seju – taču bez bedrēm, kurām tur, kā saprotams, nevajadzēja būt arī vecajos laikos.
Kāds biezs vārds sakāms arī par izdaudzinātajiem Bērzes krastiem. “Bērzes krasti abpus pilsētai ir zaļumu pielieti. Bet viss neizkopts, neizveidots, ja neteiktu aizlaists; visur kā ir, tā paliek.”
Tieši pēc 80 gadiem joprojām nevar sacīt, ka krasti nu būtu izkopti un izveidoti, bet palēnām un cerīgi viss notiek. Pilsdrupu promenāde taču ir skaista, vai ne? Līdz ar mūzikas skolas koncertzāles uzcelšanu sakopts tiks arī Bērzes kreisais krasts. Bet, ja ļauts pasapņot, burvīgas pastaigu takas nākotnē varētu tapt gar stāvajiem Bērzes krastiem un kraujām Ķestermežā.
1934. gadā izdevumā “Dzimtene un Pasaule” kāds dzimtenes apceļotājs bijis sarūgtināts par pilsdrupās redzēto. Te dobelnieki ne tikai sienu ievākuši, bet arī ierīkojuši balles placi ar visiem piederumiem, lai vismaz reizi nedēļā piemētātu atkritumiem Kurzemes hercogienes Dorotejas stādīto parku. Bet dobelniekiem mierinošs secinājums – tāds liktenis jau neesot Dobeles pils drupām vien.
Arī kāds cits ceļotājs gaudies, ka skaistajās drupās ne visur ievērota tīrība, tā kā pat jāuzmanās, kur spert soli.
Radušās gluži nepamatotas pretenzijas arī par pils torņa šaurību. "Ja ceļotājs iztukšo kabatas un visu nesamo atstāj lejā, varbūt viņam izdodas izspraukties cauri šaurajai kāpju telpai. Viņa pūles tad atalgos lieliskais skats uz pilsētiņas sarkanajiem jumtiem un baznīcu."
Arī tagad atjaunotais pils tornis joprojām ir vēsturiski šaurs un citāds tas nevar būt, tāpēc katram ir paškritiski jāapsver savi apmēri, pirms sākt kāpienu līdz skatu platformai. Un vēl – dobelniekus noteikti priecēs ziņa, ka tuvākajos divos gados projekta ietvaros paredzēts veikt pils kapelas mūru restaurāciju un pārbūvi.
