Bēnes pagasts

Pašreizējā Bēnes pagasta teritorija, tāpat kā visa Zemgale un Kurzeme, ir pieredzējusi daudzus akmens un bronzas laikmeta notikumus. Apstrādājot laukus, pie "Putriņu" mājām atrasti īpatnēji maz apstrādāti akmens darba rīki un vairāki neparasti akmeņi, kas atgādina Pokaiņu mežā esošos.

Par cilvēku dzīvi dzelzs laikmetā un arī vēlāk liecina atradumi arheoloģiskajos izrakumos Ritumu apmetnē, kā arī Kaijukroga, Liekņu, Ceriņu un Bukaišu senkapos.

10. - 12. gadsimtā toreizējā Bēnes pagasta teritorija, iespējams, piederēja pie Spārnenes pils. Pēc Zemgales iekarošanas 1272. gada 7. oktobrī Rīgas domkapituls nodeva Dobes pili Livonijas ordenim, pieminot ciemus ar to teritorijām. Spārnenes pils palika Rīgas domkapitula īpašumā.

13. gadsimtā pirmo reizi rakstos tika pieminēti daudzi vietvārdi, to skaitā arī Bayena - Bēne.

Tikai 16. gadsimta beigās, kad sabruka Livonijas ordenis un izveidojās Kurzemes - Zemgales hercogiste, uz zemes, kuru iekopis Kurzemes lielkungu padomnieks Dr. Bergs, nodibinājusies Bēnes muiža. 1597. gadā viņš jau iegūto novadu saņēma no hercoga Fridriha lietošanā līdz ar tiesībām uz būvkokiem un malkas kokiem no kroņa meža. 1633. gadā poļu karalis Vldislavs Bēni galīgi uzdāvināja par dzimtīpašumu.

19. gadsimta sākumā Auces novads līdz ar Bēni piederēja Medemu dzimtai. Grāfa Fridriha fon Medema īpašumā bija Vecauces un Elejas pilis, kā arī Bēnes, Jaunauces, Ķeveles un Vītiņu muižas.

1873. gadā atklāja Jelgavas - Mažeiķu dzelzceļu. Stacijas tuvumā pamazām veidojās miestiņš. Šajā laikā Bēnes muižas īpašnieks bija barons Augusts fon der Reke. Cilvēki no barona pirka nelielus zemes gabaliņus un būvēja mājas.

No 1876. līdz 1878. gadam tika celta Bēnes muižas kungu māja, kas, daļēji pārbūvēta, saglabājusies vēl šodien. Saglabājušās arī citas muižas ēkas - kūts, lielā klēts, kalpu mājas, dzirnavas u.c. Pēdējais Bēnes pils īpašnieks bija barons fon Birkenšteins.

Bēnes pagastā bez jau minētās Bēnes muižas vēl zināma Krūškalnes muiža, Ciroles muiža, Lauku muiža un Rožu muiža.

Pēc brīvlaišanas Bēnes zemnieki bija čakli strādātāji un jau gadsimta mijā pagastā bija 79 zemnieku mājas. Šajā laikā tika apbūvēta Bēnes galvenā - Stacijas - iela, nedaudz arī Jelgavas ielas dienvidu puse. 19. gadsimta beigās no rūpniecības uzņēmumiem zināmas muižas ūdens-tvaika dzirnavas un ķieģeļu ceplis pie "Lāmenieku" mājām.

1905. gadā barona pili nodedzināja sociāldemokrāti. Vēlāk pils atjaunota vienkāršāka un nedaudz mazāka.

1. pasaules kara laikā Bēne tika izpostīta un 1918. gadā Latvijas brīvvalsts savā dzimšanas dienā saņēma Bēni sagrautu un nožēlojamu. Sākumā šeit nebija pat veikalu, maizi veda no Auces. Muižu zeme tika sadalīta jaunsaimniekiem, Bēnes muižas daļa - iznomāta. No 1922. gada tās nomnieks bija Otto Valdemārs Gailītis, kurš atgriezās no Amerikas, kur, dzīvodams kopš 1905. gada un smagi strādādams, bija ticis pie zināmas turības. Nopostītu un panīkušu saimniecību, kura tolaik tika saukta par Bēnes kulturālo centru, viņš pārvērta paraugsaimniecībā, saņemot par to valdības apbalvojumus. Pēc viņa ierosmes uzsāka cukurbiešu audzēšanu, ierīkoja tiem laikiem modernāko pienotavu Baltijā un sāka Bēnes elektrifikāciju.

Pamazām Bēne atbrīvojās no kara sekām. Tika sadalīta muižu zeme, bet pārējā ciemā esošā zeme un zeme aiz dzelzceļa tika sadalīta apbūves gabalos un piešķirta prasītājiem. Ciemā ēku būvēšana iesākās gar Jelgavas ielu līdz Sniķeres ielas krustojumam, ap Tirgus ielu un gar Sniķeres ielas austrumu pusi. Aiz dzelzceļa radās Skolas iela un Līduma iela.

Arī uzņēmumu skaits palielinājās. Tika izveidota tvaika pienotava, krejošanas punkts, vējdzirnavas, zāģētava muižā, zāģētava Kaijukrogā un 26 dažādi veikali. 1935. gadā Bēnē bija 251 zemes īpašums un 240 saimniecības, kuras apstrādāja 3132 ha aramzemes.

Visu pārtrauca padomju okupācija 1940. gadā un nacistiskās Vācijas iebrukums 1941. gadā. Pēc 2. pasaules kara atsevišķas Bēnes pagasta daļas skāra dažādas organizatoriskas pārmaiņas. 1945. gada aprīlī Bēnes kulturālā centra vietā tika nodibināts Jelgavas cukurbiešu sovhozs, ko vēlāk pārdēvēja par padomju saimniecību "Bēne", kas darbu deva vairāk nekā 200 cilvēkiem. Bēnē darbojās arī MTS, vēlāk LLT Dobeles rajona nodaļa, kuru 1976. gadā izveidoja par Bēnes remontu rūpnīcu. Tajā bija nodarbināti vismaz 200 cilvēku. Svarīgi darba devēji bija arī Jelgavas MRS, Bēnes PB, Bēnes pienotava u.c.