Platība - 6456,7 ha, no tiem: 5247,4 ha (81,3 %) - lauksaimniecībā izmantojamā zeme.
Ūdenstilpnes – Svētes upe ar dzirnavu ezeru (20 ha), Tērvetes upe, strauti.
|
Vispārīga informācija |
|
|---|---|
|
Platība |
64.51 km2 |
|
Iedzīvotāju skaits |
853 (uz 01.01.2022.) |
|
Lielākās apdzīvotās vietas |
Augstkalne, Dzeguzēni |
Mežmuižā pie zemiem Svētes upes krastiem krustojas lielceļi, kas ved no Jelgavas uz leišu miestiņu Žagari. No šī krustceļa aizlokās ceļi Zemgales līdzenuma vidienē, aizlokās ceļi caur Mežmuižas siliem, gar purvaino Leišmali. Tie – saimnieciskās, politiskās un sabiedriskās dzīves pavedieni. X-XII gs. Zemgalē bijuši apdzīvoti 7 – 9 vēlā dzelzs laikmeta pilskalni. Šķiet, ka viens no tiem ir bijis Silakalns (Silene) tagadējā Augstkalne. Daļa pētnieku, kā baltvācu vēsturnieks Bīlenšteins un arheologs M. Atgāzis piekrīt šim pieņēmumam, bet Latvijas pilskalnu pētnieks E. Brastiņš to noraida. Par labu šai versijai runā tas, ka neviena cita nocietināta vieta pēc novietojuma un nosaukuma labāk neatbilst 1254.gada Zemgales dalīšanas līgumā pieminētās Silenes zemes centram. Vācu bruņinieku iebrukums, kas sākās XII gs. deviņdesmitajos gados, 1250.gada sākumā smagi skāra Zemgales novadus. Viņu zeme tika galīgi izpostīta un 1254.gadā sadalīta starp iekarotājiem. Līgumā bija teikts: “Rīgas arhibīskaps Alberts, Rīgas domkapituls un vācu ordeņa virsmestra vietnieks, vācu mestrs Eberhards apliecina, ka saskaņā ar prāvesta rīkojumu par Zemgales dāvināšanu un dalīšanu, viņu laimējot, sadalījuši Zemgali 3 daļās: arhibīskapam iekritusi Silene un Žagare, domkapitulam Daliena un Spārnene, vācu ordenim – Tērvete un Dobele. Baltvācu vēsturnieks Bīlenšteins uzskatīja, ka Silenes vārds norāda, ka tā atradusies novadā ar lieliem siliem un mežiem, par ko liecina arī vēlākais latviskais nosaukums Mežmuiža (Grenckof).
Par varbūtējo senlatviešu pils atrašanās vietu viņš uzskatīja tā saucamo Augsto kalnu. Arī patreiz Augstais kalns atrodas mežā netālu no Suteņu mājām – paaugsts, garens, ziemeļu galā nocietināts ar valni, bet nogāzē ar grāvi un otru valni, norobežojot paprāvu priekšpili. Bedres profila apakšējā daļā, tumšākajā slānī, kas iezīmējas 40-70 cm dziļumā, atrasta bezripas švīkātā keramika, kāda raksturīga 1.g.t.p.m.ē. 1991.g. Latvijas Universitātes studenti kopā ar Augstkalnes vidusskolas skolēniem veica šī pilskalna attīrīšanu no krūmiem.
Kā ordeņa īpašums Mežmuiža palika līdz pat tās sabrukšanai, tikai pēdējais ordeņa mestrs Gothards Ketlers to atdeva kādam Lipkem par militāriem un saimnieciskiem nopelniem karā pret krieviem.
Mežmuiža ir bijusi centrs, uz kuru vērsti daudzu skati. Tā ir bijusi plašs cīņas lauks jau pirms hercogu laikmeta (1562. – 1795.). Mūsdienās to apliecina biežās kara kapu vietas Mežmuižā, ar dažādām rotu un ieroču atliekām.
Izveidojoties Kurzemes hercogvalstij 1561.g, arī Mežmuiža ietilpa tās sastāvā. Tā piederēja hercoga Jēkaba audžumātei, hercoga Fridriha atraitnei Elizabetei Magdalēnai. Pati viņa dzīvoja Dobeles pilī. Hercogienes aizraušanās bija lopkopība un dārzkopība. Viņa pati noteica savās muižās katras labības sējumu platību. Savos mežos viņa bija ievedusi stingru uzraudzību. Katrai muižai bija sava lopu muiža un lieli augļu dārzi.
XV un XVI gs. mijā klejojošie katoļu mūki Mežmuižā uzcēla koka lūgšanas namu. 1590.g. ar bruņinieku ordeņa lēmumu uzcēla mūra baznīcu. Par Elizabetes Magdalēnas līdzekļiem baznīcai 1648.g. uzlika dakstiņu jumtu, uzbūvēja torni un 14.augustā no jauna iesvētīja. Baznīcu nosauca viņas vārdā. Hercogiene Elizabete Magdalēna savā ģimenē uzaudzināja vēlāko Kurzemes hercogu Jēkabu.
Mežmuižas mācītāja ģimenē dzimis Juris Mancelis (1593.-1654.). Mežmuižas baznīca ir ievērojams XVII gs. 1.puses sakrālās celtniecības piemineklis, kas ar 1967.g. apstiprināts par republikas nozīmes arhitektūras pieminekli.
Pēc hercogienes Elizabetes Magdalēnas nāves (1649.g.23.02.) Mežmuiža un kaimiņmuiža pārgāja hercoga Jēkaba laulātās draudzenes Luīzes Šarlotes īpašumā kā rentes muiža. Arī Luīze Šarlote iekārtoja dārzus un piensaimniecības.
Poļu- zviedru kara laikā (1655.-1660.) hercogs Jēkabs, kuram nebija pietiekama militāra spēka, Kurzemes neintralitāti nosargāt nevarēja. 1657.- 58.g. zviedru pulki savā karagājienā pret Lietuvu izgāja arī caur Kurzemi, to postīdami. Hercogiene Luīze Šarlote izlūdzās no zviedru ģenerāļa saudzēšanas grāmatu saviem zemniekiem un muižām. 1658.g. zviedru armijas vienības 3000 karavīru sastāvā, virzoties caur Kurzemi uz Lietuvu, apstājās pie Mežmuižas un tikai pēc hercoga lūguma devās tālāk uz Žagari.
XVII gs. Mežmuižā bija vērojams saimniecisks uzplaukums. 1673.g. hercogistes dzelzs lietuvju vajadzībām Mežmuižā izcirta ap 2000 ošu malkas. Darvas dedzinātavā ražoto darvu eksportēja pat uz Holandi. Hercoga Jēkaba laikā ap 1676.g. Mežmuižā atradās vara kausētava – ceplis. Drīz pēc tam sāka darboties dzelzs kausētava, kurā darbus vadīja zviedru speciālisti.
Par to, ka jau agrāk Silenes novads bijis svarīgs tirdzniecības centrs, liecina pie “Bērziņu” mājām atrastās XVI gs. monētas. Depozītā pavisam 1751 monēta (Lietuvas un Polijas pusgraši, Prūsijas graši, Rīgas vērdiņi, Ārensburgas un Haapsalas šiliņi). Par depozītu atradumu vietu stāstīja Augstkalnes pagasta iedzīvotāja Emīlija Ķiploka: “Starp “Bērziņiem” un “Kalnmalām” atradies neliels uzkalniņš, kurā spīdējusi malduguns un parasti piemeties vadātājs. Pirms depozīta atrašanas pa kalniņu staigājis svešs suns. Depozītu atradis “Bērziņu” mājas saimnieka puisis. Nauda nodota Pieminekļu valdei un kā atlīdzība saņemts 1000 Ls. Tagad uzkalniņš nomeliorēts un vairs nav saskatāms.” Reinholds Cēsnieks savās atmiņās stāstīja, ka “Bērziņu” saimnieka puisis naudas podu izracis 1935.g. un nauda atrodas Jelgavas vēstures un mākslas muzejā.
Kam pieder atrastā nauda? Apskatot tuvāk, var redzēt, ka tā ir jauna – maz lietota. Vienkāršajiem zemniekiem tajos grūtajos laikos tādas naudas nebija. Nauda atrasta apaļā ar ādu apšūtā ozola koka kastē, kādu parasti nēsāja pie segliem augstākie bruņinieki. Šī nauda varētu būt kara laupījums, nozaudēta, jeb nolaupīta un aprakta. Netālu no atraduma vietas ir nelieli kara kapi, kas tajos slēpjas, tas protams nav zināms.
Hercoga Frīdriha Kazimira valdīšanas laikā (1682.-1698.) Kurzemes tirdzniecība un rūpniecība pagrima. Ziemeļu karš (1700.-1721.) un mēra epidēmija pilnīgi izpostīja ekonomiku. 1795.g. Kurzeme tika pievienota Krievijas impērijai kā Kurzemes guberņa un Mežmuiža līdz ar dažām blakus muižām pārgāja “kroņa” īpašumā. 1795.g.17.oktobrī ķeizariene Katrīna II Mežmuižu un Bukaišus uzdāvināja senatoram Otto Hermanim fon Hovenam. 1805.g. viņš abas muižas pārdeva ķeizarienes galma dāmai Līvenai. Pēc viņas nāves tās mantoja dēls, kurš 1828.g. bija Krievzemes izglītības ministrs. 1884.g. Mežmuiža pārgāja barona Hāna īpašumā. Šo muižu, 3 pusmuižas un lielo priežu silu viņš ieguva, apprecēdams grāfa Līvena vienīgo meitu Helēnu.
Tiek uzskatīts, ka Līvenu dzimtas celtā nelielā pils atradusies Svētes upes krastā. Par to vēl liecina pagrabi krastmalā. “Kad firsts vēl nebija precējies, dzīvojis Silenes vecajā pilī. Kad ārzemēs apprecējis dejotāju, pārnācis dzīvot Buku muižas lielajā pilī. Silenes veco pili noplēsa un tās vietā uzcēla jaunu. Kad meita apprecējās ar Vidzemes baronu Hānu, tad pils būvi galīgi nobeidza.”
Izmantoti A.Holstes un Dz.Vīgantes gatavotie materiāli
Pirms septiņiem gadsimtiem, kad vācu feodāļi sadalīja Zemgali, vienu novadu sauca par Sileni. Par to liecina ieraksti t.s. 1254.gada Zemgales dalāmā grāmatā. Šajā novadā atradās dzimtmuiža Mežmuiža.
Kurzemes hercogu Ketleru dinastijas laikā (1562. – 1737.) mežiem ļoti bagātajā novadā ar Mežmuižu centrā bijusi attīstīta rūpniecība: kausēta dzelzs, dedzināta darva, bijuši ķieģeļu cepļi, dzirnavas. Vairākās vietās pagastā atrastie naudas depozīti liecina par plašiem tirdznieciskiem sakariem.
Pēc Kurzemes pievienošanas Krievijai (1795.) Mežmuiža līdz ar dažām blakus muižām pārgāja valsts īpašumā. Pēc dažiem gadiem ķeizariene Katrīna II Mežmuižu uzdāvināja senatoram Hovenam. Tas pārdeva galma dāmai Līvenai. Pēc viņas nāves muižu mantoja viņas dēls Nikolajs, vēlāk par īpašnieku kļuva znots barons Hāns.
Līvenu laikā uzcelta tagadējā pils ēka vecās pils vietā. Pils autors nav izzināts. Latvijas neatkarības laikā pilī darbojās pagasta valde. Pirmais tās priekšsēdētājs Žanis Holsts, pēdējais Fricis Hartmanis.
Kopš 1954.gada pilī darbojas vidusskola.
Silenes novada izpētei daudz pūļu ir veltījis Augusts Bīlenšteins 1826.- 1907.) – Dobeles mācītājs, valodnieks, vēsturnieks. Apsekodams un pētīdams novadu, Bīlenšteins atklājis Silenes pilskalnu. Pils atradusies uz Augstā kalna, no kura Mežmuiža 1938.gadā ieguva nosaukumu Augstkalne.
Laiku gaitā mainījušās cilvēku paaudzes, bet nemainīga palikusi zemgaļu apdzīvotā bagātā Silenes novada zeme. Par to liecina 5.- 8.gadsimta kapulauks “Kauliņu” māju tuvumā. Par kariem un postu, kas novadam gājuši pāri, liecina gan paaudžu atmiņā saglabātais, gan zviedru karavīru kapulauks “Kauliņu” māju tuvumā, gan akmens plāksne Mežmuižas baznīcas sienā. Pagasta laužu likteņi ir svērti un vētīti arī pēdējā kara laikā.
Viens no mūsu izciliem novadniekiem dramaturgs Mārtiņ Zīverts 1988.gadā viesodamies Latvijā, teica: “….. divos nežēlīgos karos mūsu tauta ir nīcināta, mēs esam kā zāle, ko nomin. Bet zeme paliek. Un tā zaļos atkal.”
Pirms kara Augstkalnes pagastā bija 1665 iedzīvotāji, tagad 1200. No zemes kopplatības 76,10% aramzeme, 13,36 % meži, 264 saimniecības. Darbojās Mežmuižas un Lielberķenes dzirnavas, divas kokzāģētavas, pieci veikali, pienotava, 4 klasīga pamatskola Berķenē un 6 klasīga Mežmuižā. Darbojās dažādas biedrības un savienības: krājaizdevu sabiedrība apdrošināšanas biedrība, izglītības biedrība, piensaimnieku savienība, patērētāju biedrība u.c.
Pēc kara mainījās zemes īpašumu attiecības. Pagastā no četriem maziem kolhoziem izveidojās turīgais Silaines kolhozs, izveidojās arī valsts saimniecība Augstkalne.
Uz jaunā gadu tūkstoša sliekšņa atkal pārmaiņas. Pagastā izveidojušās lielākas un mazākas saimniecības.
Senais Silenes novads ir izauklējis pagastā un tautā pazīstamus kultūras darbiniekus.
1593.gada 24.jūnijā Mežmuižas baznīcas (iesvētīta 1648.gada 24.augustā, ir arhitektūras piemineklis) mācītāja Kaspara Manceļa ģimenē piedzima dēls Georgs (Juris) Mancelis. Viņš kalpoja par mācītāju hercoga galmā Jelgavā, strādāja par teoloģijas profesoru Tērbatā. G.Mancelis ir pirmais ievērojamākais latviešu garīgās literatūras rakstnieks. Viņa mūža darbs ir latviešu valodā sarakstītā sprediķu grāmata, pie kuras sarakstīšanas strādājis 20 gadus.
1881.gada 20.oktobrī “Pūķu” mājās dzimis plaši pazīstams ārsts- ķirurgs , sieviešu slimību speciālists- Jānis Auziņš, izveidojis Rīgā savu privātklīniku, Mācījies Tērbatas, Vīnes, Prāgas un Berlīnes universitātēs. Sarakstījis vairākus zinātniskus darbus.
1884.gada 29.septembfi Bukaišu pagastā dzimis, bet kopš agras bērnības dzīvojis Mežmuižā rakstnieks Roberts Sēlis. Silenes novada ļaudīm veltīts romāns “Silaines muiža” ( 1948.)
1880.gada 28.augustā Mežmuižas baznīcas ērģelnieka ģimenē dzimis Gustavs Klaustiņš – LU docents, kordiriģents, ērģelnieks. Viņa tēvs Roberts Klaustiņš pagasta zemnieku bērniem savā dzīves vietā “Ērģelnieku” mājās atvēris skolu, ko vecas paaudzes cilvēki vēl šodien atceras par Klaustiņa skolu.
1903.gada 5.janvārī – “Villēnu” mājās dzimis dramaturgs Mārtiņš Zīverts. Kara ceļi viņu aizveda uz Zviedriju, bet sirds un prāts piederēja Latvijai, arī dzimtajam pagastam, kuru divas reizes apmeklēja.
1905.gada februārī “Amatniekos” dzimis mākslinieks Egons Cēsnieks. Bērnība pavadīta “Klintu” mājās.
1935.gadā šai pusē dzimis mākslinieks, cīkstonis Ēriks Cihovskis.
Īpašu pievilcību pagasta ainavā rada Augstkalnes parks un ezers. 1975.-1988. parkā Svētes upes pakrastē tika novietoti astoņi ozolu bluķi, kuru virsū skulptors Mārtiņš Zaurs cietā kaparā attēloja rakstnieka, Roberta Sēļa mūžu – bitenieks, galdnieks, rakstnieks, sabiedrisks darbinieks. Novietoja arī lielu granīta akmeni, kurā tēlnieks iegravēja kolhoza nosaukumu, tā rašanos. Diemžēl pagasta sabiedrība nenosargāja pret ļaundariem ozolu bluķu krāsaino metālu.
Parkā atrodas arī piemiņas akmens Rainim, kas liecina par dzejnieka brīžiem pagastā – pastaigas parkā, vizinoties laivā pa ezeru.
(Prese Nams,2001.g.82.-84.lpp.)
Platība 6457 ha
Bijušie nosaukumi: Grenzhof, Mežmuižas pagasts
Pagasta padome Augstkalne
Ieraksti t.s.1254.gada Zemgales dalāmajā grāmatā liecina, ka tolaik tag. Augstkalnes pag. Teritorijā bijis Silenes novads, kurā atradusies Mežmuižas dzimtmuiža. Pēc Kurzemes pievienošanas Krievijai (1795.g.) Mežmuiža pārgāja valsts īpašumā, bet pēc dažiem gadiem ķeizariene Katrīna II to uzdāvināja senatoram Hovenam, vēlāk tā piederējusi Līveniem un baronam Hānam. 1935.g. pagasta plat. Bija 8650 ha. 1938.g. Mežmuižu pārdēvēja par Augstkalni; nosaukums cēlies no Augstā kalna, kurā atradies viens no lielākajiem Zemgales pilskalniem – Silenes pilskalns (tagad atrodas Vilces pagastā). 1945.g. Augstkalnes pagastā izveidoja Augstkalnes un Berķenes ciemu, bet pagastu 1949.g.likvidēja. 1951.g. Berķenes ciemu likvidēja: daļu teritorijas pievienoja Ausmas un Vilces ciemam, bet pad.saimn. “Augstkalne” teritoriju – Augstkalnes ciemam. 1990.g. pagastu atjaunoja. Pēc administratīvi teritoriālajiem pārkārtojumiem daļa agrākā Augstkalnes pagasta tagad iekļauta Vilces pagastā.
Augstkalnes pagasts atrodas Viduslatvijas zemienes Zemgales līdzenumā. Virsas augstums 40-60 m v.j.l. Iekultivētas auglīgas māla augsnes, tikai Lietuvas pierobežā nedaudz mežu. Lielākā upe ir Lielupes pieteka Svēte, ~ 2 km tā veido robežu ar Lietuvu, no robežas tek pa 10 m dziļu ieleju, pie Augstkalnes izveidota ūdenskrātuve (Augstkalnes dzirnavezers; platība 20 ha), lejpus Augstkalnes ieleja kļūst šaurāka un seklāka. DR robežu nelielā posmā veido Tērvetes pieteka Reņģe, ZR nelielā posmā robežu veido Tērvete, Z daļā tek Tērvetes labā pieteka Ailes strauts. Ģeoekoloģiskā izpēte liecina, ka pagasts atrodas vienā no labākajām dzīvojamām zonām Dobeles rajonā, pagasts izceļas arī ar vismazāko nokrīšņu daudzumu Latvijā. Konstatēta spēcīga ģeotermālā anomālija – 600-800 m dziļumā temperatūra sasniedz +55˚C.
2000.g. Augstkalnes pagastā bija 1291 iedz., t.sk. 46,2% vīriešu 53,8% sieviešu; 24,7% bērnu un jauniešu, 56% darbspējīgo, 19,3% pensionāru; bezdarba līmenis 4,7%. Pēdējos gados dzimstība pārsniedz mirstību. Pagastā ir 11 dažādu tautību iedz., daudz jaukto laulību. Nacionālais sastāvs: 66,1% latviešu, 14,4% krievu, 11,1% lietuviešu, 4,9% baltkrievu, 1,9% ukraiņu.
Ciemi: Augstkalne – 708, Dzeguzēni – 112 iedzīvotāji.
1863.g. Mežmuižā notikuši zemnieku nemieri, 1905.g. – laukstrādnieku streiks, soda ekspedīcija nogalinājusi 8 cilvēkus. 1935.g. pagastā bija 1665 iedzīvotāju, t.sk. 86,4% latviešu, 1,2% krievu, 0,8% poļu. 1941.g. padomju okupācijas varas iestādes izsūtīja 5, bet 1949.g. – 69 Augstkalniekus. Pēckara gados Augstkalnē ievērojami palielinājās iedzīvotāju skaits: 1965.g. – 172 iedzīvotāji, 1989.g. – 682, Dzeguzēnos 1965.g. – 124, 1989.g. – 110 iedzīvotāji.
2000. gadā Augstkalnes pagastā ir 340 zemnieku saimniecības. 5067,6 ha kopplatībā un 106 piemājas saimniecības 290,2 ha kopplatībā. Lauks. Izmantojamā zeme 5328 ha (83% teritorijas), no tām 5114 ha aizņem aramzeme, 15 ha – pļavas, 162 ha – ganības; meliorēti 4895 ha. Meži aizņem 613 ha. Zemes vidējā Kadastrālā vērtība 236 Ls/ha.
Darbojas SIA “Silaine” (izveidojies no kolhoza “Silaine”, vēlāk – paju s-ba, SIA “Silāres” (lauks. Ražošana, gaļas pārstrāde, maizes ceptuve), SIA “Mežmuiža” (tirdzniecība), i.u. “Sanāres” (aptieka). Pagastā 7 veikali, t.sk. divi patērētāju b-bas, trīs SIA, viens individuālais uzņēmums; Augstkalnē darbojas 5 veikali.
Augstkalnes un Dzeguzēnu pasta nodaļa.
Pagastu šķērso 1.šķiras autoceļš Jelgava-Tērvete-Lietuvas robeža (Žagare; P95), P103.
16.-17.gs. mežiem ļoti bagātajā Mežmuižas novadā jau bijusi attīstīta rūpniecība: kausēta dzelzs, dedzināta darva, darbojušies ķieģeļu cepļi, dzirnavas. Vairākās vietās atrastie naudas depozīti liecina par plašiem tirdzniecības sakariem. Pagastā atradās Mežmuiža, Lielberķenes, Mazberķenes muiža un Mežmuižas mācītājmuiža. Agrārās reformas laikā muižu zeme tika sadalīta: Mežmuiža (1880 ha) – 145 vienībās, Berķenes muižas (963 ha) – 56 vienībās, Mežmuižas mācītājmuiža (560 ha) – 23 vienībās. 1935.g. pagastā bija 286 saimniecības; 6574 ha aizņēma aramzeme, 173 ha – pļavas, 131 ha – ganības, 154 ha – meži, 35 ha – purvi. Darbojās Mežmuižas ūdens un tvaika dzirnavas ar vilnas apstrādes fabriku, Lielberķenes ūdensdzirnavas, terpentīna tecinātava, divas kokzāģētavas, pienotava, 6 pārtikas veikali.
Pēckara gados no 4 maziem kolhoziem (“Spīdola”, ”Klints”, ”Censonis”, ”Vairogs”) izveidojās turīgais Silaines kolhozs un padomju saimn. Augstkalne.
Ticīgie pieder Augstkalnes-Mežmuižas ev.lut.draudzei. 1567.g. minēts, ka paredzēta baznīcas būve, bet 1591.g. – ka jaunais dievnams jāremontē. Mūra baznīca ar torni tika iesvētīta 1648.g., remontēta 1880.g. un 1933.g. 28 gadus par mācītāju kalpojis K.Mencelis.
Gaiļu kapsēta, otra pagasta kapsēta – Sila kapsēta – tagad atrodas Vilces pagastā.
Valsts nozīmes arhitektūras pieminekļi ir Mežmuižas luterāņu baznīca, Mežmuižas pils (19.gs.2.p.). Vietējās nozīmes arhitektūras pieminekļi: Mežmuižas pārvaldnieka māja, kalpu māja, klēts, Mežmuižas dzirnavas (visi 19.gs.2.p.), Mežmuižas parks (19.gs.vidus). Luterāņu baznīcā atrodas valsts nozīmes mākslas piemineklis – kapa plāksne M. un A.Šrēderēm (1710.g.).
Parkā piemineklis Rainim, kas viesojies Mežmuižā.
Lāsītes- Valda Prīliņa (28241366, mina4@inbox.lv)
Mežmuižas Mežrozītes- Anita Kaņepe (29427573, anitakanepe@inbox.lv)