Tūrisma ceļvežos tika ieteikts īpašais ķiršu maršruts Krimūnas – Dobele. Šo ķiršu ceļu vajadzēja iziet un piedzīvot katram dabas draugam. Un ne tikai tautietim vien. 30. gadu beigās izdotais ceļvedis “Sommerreise in Lettland” jeb “Vasaras ceļojumi Latvijā” mudina arī vācu tūristus nodoties patīkamām vēderlustēm un doties uz Dobeli, kur ikkatra lauku māja slēpjas ķirškoku jūrā, kur atrodas Latvijā lielākais ķiršu dārzs un unikālais, nekur citur neredzētais ķiršu mežs.
Atcerēsimies – tolaik par īstu tūristu uzskatīja tikai tādu, kurš ar spieķi rokās braši soļoja pa Latvijas putekļainajiem ceļiem un ārēm. Ķiršu maršruta garums – apmēram 9 km – bija katram pieveicams, pat rīdziniekam. Tiem ar rīta vilcienu bija jābrauc līdz Krimūnu stacijai, kur vilciens piestāja pēc pulksten 10, tad kājām jāsoļo pa Dobeles ceļu, baudot ķiršus un dabas ainavas. Vakara vilciens nogurušos un pārēdušos ceļotājus no Dobeles aizrāva atpakaļ uz Rīgu.
Ceļotāji, nokļuvuši tuvāk Dobelei, varēja sadalīties divu veidu ķiršēdājos – tādos, kam patīk saldās ogas, un tādos, kas fano par saldi skābajiem ķiršiem. Atkarībā no tā varēja izvēlēties tālāko maršrutu.
Ceļinieku maršruts uz saldi skābajiem ķiršiem: Krimūnu stacija, Zaļumi (plašs saldo un skābo ķiršu dārzs, viesmīlīgs saimnieks), Parūķis, Dobele un Lauciņi (vairāku hektāru liels skābo ķiršu dārzs).
Maršruts uz saldajiem ķiršiem: Krimūnu stacija, Zaļumi, tad aiz Parūķiem jāmet līkums pa Kalnamuižas lielceļu (tagad teiktu – Bauskas šoseju) gar Vīgantiem (tur dzīvojis rakstnieks Augusts Deglavs) pāri Sesavai līdz Spriksteļiem (4 km no Dobeles).
Lūk, ko tolaik varēja apskatīt šajos kilometros.
“Apgabals aiz Krimūnām ir kalnains, tur no Jodēnu kalna var tālu pārredzēt Zemgales līdzenumu un izdevīgos laika apstākļos ar neapbruņotu aci var saskatīt pat Jelgavas torņus. Apkārt dabas jaukumi, glītas mājas.”
Ceļotājs, maršrutu dažādojot, var iegriezties tuvējā Vērpju kapsētā, kur 1905. gadā apbedīta rakstnieka Augusta Deglava māte. Kad, dabas jaukumus baudot, ir nosoļoti 6 kilometri, tūristus sagaida krāšņā Parūķa grava un Bērzes upe. Te izbūvētas slūžas, ierīkotas ūdens dzirnavas un elektriskā spēkstacija. Gājējam uz tilta ir mazliet jāapstājas, jāpaskatās ūdenskritumā un upes straumē, ko divās daļās sadala kokiem apaugusī, iegarenā saliņa. Kam laiks atļauj, var pastaigāt uz vienu vai otru pusi gar upes malu vai arī apskatīt (ar laipnu atļauju) dzirnavas un elektrisko spēkstaciju, kas pieder Dobeles — Bērzes savienībai. Dzirnavas te bijušas jau no agrākiem laikiem, bet spēkstaciju ierīkoja Pirmā pasaules kara laikā, un tā bijusi par lielu svētību Dobelei un apkārtnei.
Tieši te, upes ielejā, tā īsti sākas gastronomiskās izpriecas. Pie katras mazmājas ir savs ķiršu dārzs, un saimnieks katru tūristu itin laipni laiž savā dārzā ķiršus ēst, cik patīk. Par sava vēdera piepildīšanu, neraugoties uz tā apmēriem, jāmaksā tieši viens lats.
Nudien, var tikai brangi uzslavēt tā laika lauku tūrisma viesmīlības līmeni, jo dārzu saimnieki ķiršu kārotājus nevis ar suņiem prom raidījuši, bet “jau daudzkārt tūristiem un interesentiem savus vārtus esot vēruši un šovasar, kad ogu ir pārpilnām, ar sevišķu prieku aicina apmeklētājus.”
Tie, kam vēl nav bijis gana, ķiršus līdzi vešanai varēja sapirkties Krimūnu patērētāju biedrības veikalā, Parūķkrasta veikaliņā pie Melbergtantes, Dobeles kioskos un Dobeles patērētāju biedrības piena veikalā. Turpat varēja iestiprināties ar piena ražojumiem, ja ķirši dūšu apšķebinājuši.
