Atzīmējot skaistu jubileju, 26. aprīlī, pulksten 17, Dobeles pilsētas Kultūras namā notiks diriģentes Vizmas Zandersones jubilejas koncerts “Dziesma – caur vai ap Tavu dzīvi…”. Tajā piedalīsies Dobeles pilsētas Kultūras nama sieviešu koris “Vizma”, Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes vīru koris “Ozols” no Jelgavas, kā arī divi kori no Rīgas – Kultūras un tautas mākslas centra “Ritums” kamerkoris “Vidus” un Kultūras un atpūtas centra “Imanta” vīru koris “Absolventi”.
Vizma Zandersone ir darbojusies vairākos estrādes kolektīvos, tostarp savulaik populārajā ansamblī “Varavīksne”, strādājusi par pedagoģi Dobeles vidusskolā un mūzikas skolā, kā arī ilgus gadus bijusi Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas bibliotekāre. Profesionālo pieredzi papildinājusi kā kormeistare Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas sieviešu korī, kā arī vadījusi tautas deju ansambļa “Liesma” jauniešu kori, jauniešu kori “Latva” un ansambli “Dobeles jaunskungi”. Ar kori “Vizma” diriģente ir kopā jau 46 gadus.
2011. gadā Vizma Zandersone saņēma Dobeles novada pašvaldības apbalvojumu “Dobeles novada lepnums kultūrā 2011”, bet 2015. gadā – pašvaldības “Goda zīmi” par svarīgu ieguldījumu kora dziedāšanas attīstībā un popularizēšanā.
Vai esat dzimusi un augusi Dobeles novadā? Var saukt par vietējo līdz kaulam?
Jā, mana bērnība pagāja tepat, Krimūnu pusē. Patiešām esmu vietējā līdz kaulam. Dobeles patriote
Ja reiz saucat sevi par Dobeles patrioti, vai Jums ir kādas īpaši mīļas vietas Dobelē un novadā?
Tā, protams, pirmkārt, ir tā puse, kur ir manas tēva mājas – Parūķis. Ļoti priecājos, ka Parūķa dzirnavu teritorijai tagad ir gādīgi saimnieki un tur ir skaisti iekopts. Sirds gavilē, kad redzu. Protams, priecājos par mūzikas skolu, par skaisto promenādi, pilsdrupām sakoptajām. Ir tāds gandarījums, ka viss pamazām kļūst sakoptāks un skaistāks.
Saprotu, ka esat no ļoti muzikālas ģimenes?
Jā, esmu no lielas ģimenes – piedzimu pēdējā no deviņiem bērniem. Vecāki, lai arī vienkārši lauku cilvēki, ļoti mīlēja mūziku. Tēvs bija galdnieks, bet spēlēja trompeti Dobeles pūtēju orķestrī. Viņa draugs bija Jānis Hunhens, kura tēvs Emīls Hunhens bija klāt pie šī orķestra izveidošanas Dobelē. Tolaik Dobelē tika uzvesta operete, kurā kā soliste dziedāja mana mamma. Viņa gan nebija no Dobeles, bet gan no Sīpeles pagasta, taču mācījās Dobelē. Viņi abi ar tēti bija skolasbiedri, bet man ir tāda sajūta, ka pa īstam viens otrā viņi ieskatījās tieši šajā operetes uzvedumā, kurā abi muzicēja. Tā viņi visu mūžu kopā nodzīvoja. Mēs pat nosvinējām zelta kāzas viņiem. Nebija viegls mūžs, protams. Mums jau gan daudz viņi nestāstīja, jo tie bija tādi laiki, kad bija jāuztraucas, ka bērni skolā kaut ko par daudz neizrunājas. Tagad es nožēloju, ka daudz ko neizjautāju vecākiem, kad vēl bija iespēja to izdarīt
To jau laikam mēs visi nožēlojam, jo kad vēl ir iespēja paprasīt, tad paši vēl jauni un tas viss pārāk neinteresē.
Jā, turklāt tad jau liekas, ka laika ir daudz un vēl visu varēs pagūt. Mana mammīte arī pārdzīvoja tēti un pēdējos gados arī mīlēja vairāk stāstīt man par senākiem laikiem. Viņa atcerējās visādus stāstus no savas bērnības, bet man tolaik neienāca prātā pierakstīt viņas stāstīto.
Bet par to muzikālo ģimeni – jā, visi deviņi bērni bijām muzikāli, māsas ansambļos dziedāja, brāļi spēlēja dažādus instrumentus, bet profesionālu muzikālo izglītību ieguvu tikai es. Jebkuras mūsu ģimenes tikšanās reizes un svētki notika ar dziedāšanu. Man gan ir ļoti liela gadu starpība – brālis faktiski varētu arī tēva vietā būt. Kad es augu, viņš jau bija Rīgā. Bet mēs visi ļoti saticīgi augām, es izbaudīju lielu mīlestību un vēl tagad izbaudu. Es saku, ka esmu dzimusi zem laimes zvaigznes. Vienīgi skumji gan, ka no deviņiem, bērniem tikai mēs ar Inesīti esam dzīvas. Arī par brāļiem un māsām man žēl, ka nebiju tik gudra un neiztaujāju daudz vairāk par pagātni. Ar Inesīti mēs tagad arī abas ļoti draudzīgi sadzīvojam, viņa arī Dobelē dzīvo.
Vai pavadāt laiku kopā?
Inesītes meita ir viena no manām krustmeitām. Citas māsas meita ir Rīgā, kura arī ir mana krustmeita. Ineses meitai ir zeme ļoti skaistā vietā Anneniekos, Bērzes upes krastā. To viņa iegādājās no mākslinieka Valdemāra Tones māsas. Valdība kādreiz bija šo zemi viņam uzdāvinājusi kā māksliniekam. Ļoti gleznainā vietā. Tones māsa nevarēja vairs šo īpašumu uzturēt un Ineses meita to nopirka. Bet, kā jau zināms laukos ir ļoti skaisti, bet arī ļoti daudz darba. Es īstenībā neesmu lauku cilvēks. Man ļoti patīk tur aizbraukt un es priecājos par skaisto ainavu, bet visi lauku pienākumi – tas nav man
Tā dažkārt gadās, ka tie, kas nāk no laukiem, nav lauku cilvēki pēc būtības.
Es tiešām neesmu! Es labprāt palīdzu, kad vajag. Ļoti novērtēju to skaistumu! Es biju viena no pēdējām, kas dzīvoja tēva mājās, kur taču bija lauku darbi un lopiņi un viss, kas tur piedien, bet tomēr tas īsti nav mans. Savukārt viena no vecākajām māsām tieši pretēji, kā apprecējās, tā dzīvoja pilsētā – šeit, Dobelē, uz Krišjāņa Barona ielas, lai gan viņa atkal ārkārtīgi mīlēja lauku dzīvi, visus lopiņus un būtu gribējusi tur dzīvot. Tomēr dzīve tā iegrozījās, ka viņa mita pilsētā.
Ar māsu mēs mīlam kopā aiziet uz koncertiem, gan šeit, “Zintā”, gan pērkam biļetes uz skaistiem pasākumiem Rīgā un Jūrmalā.
Ir kāds apmeklētais koncerts, kas īpaši iekritis sirdī?
Viens no iespaidīgākajiem, manuprāt, bija Krisa Normena koncerts. Tas bija iepriekšējā reizē, kad viņš uzstājās Latvijā. Man personīgi tas likās viens no visskaistākajiem koncertiem, ko esmu apmeklējusi. Biju pilnīgi pārsteigta par viņa augstvērtīgo sniegumu.
Kā nonācāt līdz profesijai saistītai ar mūziku. Tas bija jau no bērnības skaidrs mērķis?
Vispār man ir kritiski vārdi par šo sakāmi, ko esmu arī iepriekš jau paudusi. Man neliekas pareizi, ka jauniešiem jau devītajā klasē ir jāzina, ko viņi plāno izvēlēties par savu nākotnes profesiju. Tu nevari vienkārši mācīties parastā vidusskolā, tev jau, pamatskolu beidzot, jābūt skaidram, ko tālāk. Es, godīgi sakot, pat vienpadsmito klasi absolvējot, vēl lāgā nesapratu, ko man gribētos. Turklāt man arī mācīties īsti nebija laika un atzīmes bija visai viduvējas, jo es biju kultorgs skolā un man ļoti patika visi tie organizatoriskie jautājumi.
Bet par pašu mūziku – man bija kādi astoņi, deviņi gadi, kad es redzēju, kā spēlē klavieres un domāju, ka būtu tik skaisti prast to darīt. Un, iedomājaties, viena mana māsa izgāja par sievu pie Dobeles mūzikas skolas pedagoga Jāņa Zelmeņa, kurš pārnāca dzīvot pie mums uz Parūķi ar klavierēm līdzi. Viņš gan atzina, ka klavieres mācīties spēlēt mūzikas skolā būtu jāsāk agrākā vecumā, bet viņš atrada man privātskolotāju klavierspēlē. Tā nu Jānim Zelmenim es esmu lielu pateicību parādā, ka viņš man iedeva tādu pirmo aizrautību ar mūziku. Nākamais cilvēks, kam man ir jāsaka milzīgs paldies, ir mūzikas skolas direktore, kura tobrīd arī mācīja dziedāšanu mums vidusskolā, par to, ka viņa pateica, ka Jelgavas mūzikas vidusskolā ir iespējams iestāties arī bez mūzikas skolas izglītības, bet tikai diriģentu nodaļā. Viņa pat man atbrauca līdzi uz pirmo konsultāciju Jelgavas mūzikas vidusskolā. Un tā nu es iestājos šajā vidusskolā jau pēc vidusskolas absolvēšanas. Man gan skolotāji nāca pretī, ļaujot apvienot kursus, lai nebūtu otrreiz jāmācās visi vispārizglītojošie priekšmeti, līdz ar to es varēju pabeigt mācību programmu ātrāk. Tā es kļuvu par diriģenti.
Izklausās tik eleganti vienkārši, bet gan jau tā gluži nebija!
Protams, ka gāja visādi, īpaši ar solfedžo, jo es jau nebiju pirms tam mācījusies bērnu mūzikas skolā. Pēc tam, protams, studijas Mūzikas akadēmijā. Es jau biju sāku arī strādāt par skolotāju šeit mūzikas skolā un skolā mācīju dziedāšanu. Gadu nostrādājusi domāju, ka pienācis laiks studēt. Prestižs būtu diriģēšanas katedra, bet es tomēr es izvēlējos mūzikas pedagoģiju, jo baidījos no solfedžo eksāmena, domājot, ka diriģentiem būs ļoti grūti iestājpārbaudījumi. Galu galā nemaz nebija un es būtu varējusi arī mierīgi stāties uz diriģēšanu. Taču tas nekas. Tā es savas studijas arī pabeidzu, absolvējot mūzikas pedagoģiju. Viss notika tā, kā vajag, jo studējot mans kursabiedrs bija Mūzikas akadēmijas bibliotēkas vadītājs Egons Jansons. Un, kad es izšķīros no vīra un gribēju doties prom no Dobeles, kā jau tas notiek šķiroties, viņš mani pieņēma darbā bibliotēkā. Tur es ilgus gadus nostrādāju savu mīlestības darbu. Tur man pat nebija grūti no atvaļinājumiem atgriezties darbā, cik ļoti man patika strādāt šajā bibliotēkā. Līdztekus, protams, bija kori.
Pastāstiet mazliet arī par Vizmu salidojumu!
Pirmais vispasaules Vizmu salidojums notika 1994. gadā, un šogad šis pasākums tiks rīkots jau 30. reizi. Domu par pasākumu radās, iedvesmojoties no skolotājas Ārijas Melgailes, kura pastāstīja, ka tā mēdz satikties Madaras. Man radās doma par Vizmām. Aizrāvos ar organizēšanu un tā tas sākās Pasākums ik gadu notiek citā vietā, bet šogad atgriezīsies Dobelē, kā jau katrus desmit gadus.
Dobeles novada Centrālās pārvaldes Sabiedrisko attiecību nodaļa
Foto: Daina Poļikarpova