Vides pārraudzības speciāliste Vija Vika pēc trīsdesmit Dobeles novada pašvaldībā nostrādātiem gadiem janvārī devās pensijā. Viņa ar īstu saimnieces mīlestību stāsta par 101 darbu, kas ikdienā darāms novadā – par vietām, kas kopjamas, pieskatāmas, kur bieži jānostaigā garām, lai redzētu, vai viss kārtībā. Sarunas laikā Vija dalās atmiņās, kā uzsākusi darbu pašvaldībā, kā gadu gaitā mainījušies viņas darba pienākumi, kā arī mazliet pastāsta, ko darīs turpmāk.
Kad sākāt strādāt pašvaldībā?
Sāku 1993. gada 15. jūnijā. Tātad pagājušajā vasarā apritēja 30 gadi kopš šeit strādāju. Toreiz, kad mani pasauca šurp strādāt, es ne pārāk gribēju nākt. Mans vīrs ir igaunis, un viņam bija uzņēmums Igaunijā, es viņam palīdzēju. Tomēr beigās nolēmu – nu, labi – pastrādāšu kādu neilgu brītiņu paralēli. Tā tas laiciņš šeit ievilkās.
Iesākot strādāt pašvaldībā, un tagad jūsu darba pienākumi ir mainījušies?
Jā, nu sāku es strādāt pie pilnīgi citiem pienākumiem. Sāku es ar sertifikāciju. Pāris gadus tas apmēram aizņēma. Pēc tam man piedāvāja palikt un turpināt strādāt ar privatizācijas procesu. Pēc tam pašvaldībā tika izveidots jauns infocentrs, agrāk tāds te nebija. Braucām vēl uz Zviedriju, sadraudzības pilsētu Engelholmu, mācīties, kā tāds darbojas. Tajā strādājot, gan kādus pāris gadus vēl paralēli bija noslēdzošais etaps vairākiem privatizācijas procesiem.
Kurā brīdī sākāt strādāt tieši par vides pārvaldības speciālisti?
2009. gadā es aizgāju atvaļinājumā un man zvanīja izpilddirektors un piedāvāja strādāt šajā amatā.
Tolaik mainījās darba pienākumi?
Pilnīgi! Sākums bija pagrūts, jo ātrā tempā vajadzēja tikt galā ar bezdarbnieku projektu (Nodarbinātības valsts aģentūras programma “Apmācība darba iemaņu iegūšanai un uzturēšanai, ja darba devējs ir pašvaldība”- DNZ), par kuru mums nevienam nebija ne jausmas.
Daudz bija tolaik to bezdarbnieku, kas iesaistījās šajā programmā?
Ziniet, cik mums sākumā tur bija cilvēku? Tagad liekas neticami. Man sākotnēji naudas izmaksas tabulā bezdarbniekiem mēnesī bija pat 330 cilvēki. Trakums bija visa tā instrumentu un darbarīku uzskaite – grābeklis tāds un tāds… Nebija jau arī tās uzskaites iespējas tādas, kādas ir tagad, kad viss ir datoros un sistēmās. Apmaksājām arī biļetes nokļūšanai uz darba vietu, maksājām darbu vadītājiem par viņu pieskatīšanu.
Pamazām pienākumu klāsts papildinājās?
Jā nāca klāt darbs ar zaļumsaimniecību, kapu, sētnieku nozari. Visādi saimnieciski darba pienākumi. Un, kur tad vēl visas iedzīvotāju sūdzības, jo cilvēki sūdzas par visu ko, arī vides SOS ziņojumi. Cilvēki izmet riepas, jā, pat veselām kravām, citu cilvēku īpašumā, izber šīferi, tas viss jāatrod, kam pieder īpašums, ja pašvaldības, jāorganizē savākšana. Tad bija periods, kad plosījās cūku mēris, visos pagastos atrada beigtas mežacūkas, tās bija jāaprok vai jāaizved uz konteineru, viss tas bija nepieredzēts, meklēju kontaktus un slēdzu līgumus ar medniekiem, sadarbojos ar Pārtikas un veterināro dienestu. Bija vieta, kur uzreiz bija kritušas 12 mežacūkas. Cilvēki ziņo par neaizlidojušiem stārķiem, par problēmās iekļuvušiem putniem, arī tur bija jāsniedz palīdzība.
Kam, jūsuprāt, īpaši būtu jāpievērš uzmanība tiem, kas turpmāk veiks jūsu līdz šim darītos pienākumus? Vai ir kāds padoms, ko jūs labprāt iedotu?
Pašlaik manus pienākumus Dobeles pilsētas teritorijā pārņems Dobeles pilsētas pārvaldības nodaļas vadītājs Jānis Kreicbergs. Novēlu vairāk iziet pa pilsētu ar kājām, jo tikai tā var katru stūrīti redzēt un zināt kas vēl darāms. Galvenais, saglabāt iepriekš paveikto un aizvien atrast jaunas vietas, kurās varētu kaut ko uzlabot un sakārtot.
Kas jūs visvairāk iepriecinājis šajos darba gados pašvaldībā?
Iepriecināja, ka degradētas vietas ir palikušas par sakoptām, skaistām atpūtas vietām, kuras iemīļojuši visi dobelnieki!
Vai ir kaut kas tāds, kā būs žēl, atstājot darbu?
Žēl? Domāju, ka īsti nē. Es jau patiesībā esmu krietni “pārstrādājusi” to pensiju, sen jau vajadzēja iet. Patiesībā vairāk ir tā, ka drīzāk ir prieks par daudzām sakoptām vietām un par paveikto. Žēl būs atstāt foršos kolēģus.
Var jau būt, ka tikai pēc kādas nedēļas vai mēneša es sapratīšu, kas man pietrūkst, ja nav uz darbu jāiet. Vispār esmu cīrulis un ilgi gulēt neprotu. Tātad visticamāk turpināšu agri celties un skatīšos, ko padarīt.
Būs jāmeklē sev darbiņi.
Tā jau mājās nereti ir, ka ieraugu kaut ko darāmu un nodomāju, ka to darīšu, kad nebūs uz darbu jāiet, un vēl to izdarīšu, kad būs laiks vairāk. Vienmēr pamanu visus nesakoptos stūrīšus. Tad nu varēšu ķerties tam visam klāt. Katrā gadījumā vismaz pagaidām neplānoju nekādās pensionāru apvienībās iesaistīties. Ir sajūta, ka pilnīgi pietiks, ar ko sevi nodarbināt. Man ir arī astoņi mazbērni un četri mazmazbērniņi, būs iespēja viņiem vairāk laika veltīt.
Ir jau skaidrs, ko darīsiet, aizejot pensijā?
Nu ir jau tomēr gadi, un tā spēka arī vairs nezina, cik daudz nav, lai kalnus gāztu, bet mums ir māja, par kuru jārūpējas un dārzs, ko kopt. Līdz šim brīvais laiks bija ļoti maz, tas arī tika aizvadīts vairāk dārzā, manās daudzajās puķu dobēs un apkārtnes sakopšanā, jo pie mājas ir liela, kopjama teritorija. Kad vien iespējams, izrāvos, lai apskatītu tālas un tuvākas zemes. To darīju gan kopā ar kolēģiem, gan pati atrodot ceļojuma galamērķi. Varbūt, ja pasaule nomierināsies, varēšu arī turpmāk aizlidot uz vēl kādu nebijušu vietu.
Informāciju sagatavoja Dobeles novada pašvaldības Sabiedrisko attiecību nodaļa
Foto: No Vijas Vikas personīgā albuma