“Nu tāds vīrs ir jūsu priekšā,” noslēdzot kādu domu, ik pa laikam sarunā bilst Laimons Ezergailis. Cienījamais dobelnieks, kurš savu 100. dzimšanas dienu nosvinēja pagājušā gada 18.novembrī, mundri mūs sagaida savā mājā, apvalda svešiniekus aprejošo suni, izrāda, kur mitinās, un mudina sarunai piesēst pie galda dārzā.
Kad ierodamies, Laimons lepni mums stāsta, ka speciāli torīt bijis pie friziera sakopties un piebilst, ka vairs ne katru dienu jūtas tik možs, lai aktīvi kustētos. Viņš izstāsta, ka, nu jau vairs neesot tik mundram, kā tas bijis agrāk, pie viņa reizi nedēļā ierodas aprūpētāja, kas palīdz tikt galā ar nepieciešamajiem darbiņiem.
Gadu gaitā Laimons piedzīvojis daudz un raibus notikumus, pats piesauc, ka pabijis gan Vladivostokā un Sahalīnā, gan Amerikas Savienotajās valstīs. Ar apbrīnojamu atmiņu savā vecumā Laimons atceras dažādus savas dzīves atgadījumus. Piemēram, to pašu Vladivostoku. “Atceros, kā mums bija paredzēts brauciens ar kuģi un es sapriecājos, ka redzēšu Japānas krastus, bet tieši todien gadījās tāda necaurredzama migla, neko nevarēja cauri tai saskatīt,” atmiņās kavējas Laimons.
Tieši Laimonam dziedātā apsveikuma dziesma bija viens no skaistākajiem mirkļiem pērnā gada Dobeles novada domes apbalvojuma “Goda zīme” pasniegšanas sarīkojumā koncertzālē “Zinta”, kur klātesošie ar dziesmu viņu sumināja apaļajā jubilejā. Sirmais kungs sirsnīgā pateicībā novērtē garo mūžu, kas viņam dots un novēl Dievpalīgu arī visiem citiem.
Vidzemnieks Zemgalē
Laimons ir dzimis vidzemnieks no Dzērbenes pagasta, kur arī pavadījis savus jaunības gadus, Valmieras pusē Kauguros tēvs nopircis saimniecību un atjaunojis māju. Tur bijuši saimniekošanas plāni, taču karš tos izjaucis, gluži tāpat kā Laimona mācības Priekuļu lauksaimniecības tehnikumā, no kurienes viņš iesaukts vācu armijā un nonācis policijas bataljonā. “No tiem tūkstošiem, kas mēs bijām iesaukti leģionā, mēs vairs esam palikuši vien pāris vīri. Es katru gadu apmeklēju Lesteni. Tagad jau man iedod šoferi, lai varu tur nokļūt,” stāsta sirmais kungs.
Viņš atzīst, ka vēl joprojām patīk aizdoties uz tādiem pasākumiem. Ar aizkustinājumu vīrs atceras arī, kā pie prezidenta saņēmis viņam piešķirto Viestura ordeni. Var just, ka spilgtā atmiņā ir pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu beigās īstenotā vizīte ASV, kur dzīvoja viņa ģimenes locekļi. “Mana mammīte ilgus gadus nodzīvoja Amerikā, viņa arī teju simts gadu vecumu sasniedza, bet mana jaunākā māsa vēl arvien ir pie dzīvības un dzīvo turpat pie Čikāgas,” stāsta Laimons, lepni piebilstot, ka viņš ir pabijis arī Vašingtonā, redzējis, kā izskatās ASV kapitolijā.
“Visu mūžu esmu bijis aktīvs un visur piedalījies. Vienmēr kādos sabiedriskajos darbos, arī padomju laikā. Man tāds raksturs, ka nevaru būt mierā, vienmēr jābūt darbībā, organizēšanā, ceļā, sapulcēs. Nekad jau neatlika laika atpūsties,” tā dienu pirms savas 100 gadu jubilejas iznākušajā laikrakstā “Zemgale” numurā pagājušā gada 17. novembrī jubilārs stāstīja žurnālistei Anitai Bandziņai.
Vēl viņš pastāsta, ka bijis arī mednieks un darbojies medību kolektīvā, kas Laimonam pat ļoti paticis.
Atgriezās no Sudetijas un Gruzijas
Jautāts, kurš brīdis viņa garajā mūžā šķitis vissarežģītākais, bijušais karavīrs mums rāda savu roku, kura tapusi sašauta cīņās pie Bauskas un spilgti atceroties tolaik notikušo pastāsta: “Es biju norīkots par baterijas mīnmetēju komandieri, bet tajā brīdī man bija rokas granāta un redziet, to nevar izmest, ja nepaceļ roku un tajā brīdī es jau jutu, ka man virs galvas vairs nav atsevišķas lodes, bet jau ložu masa. Un tur kā es to roku pacēlu, tā man viņu arī cauršāva.” Laimons paskaidro, ka pēc ievainojuma gūšanas ārstējies Sudetijā (Ar Minhenes vienošanos Vācijas anektētais Čehoslovākijas apgabals - DNZ), jo policijas bataljoniem bijušas atsevišķas ārstniecības iestādes. “Man izdevās tajā visā izdzīvot, tāpat izkļūt no filtrācijas Gruzijā un izdevās atgriezties Latvijā, par ko es ļoti priecājos,” teic Laimons.
Dobelnieks pastāsta, ka uz šo pilsētu pārcēlies pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados: “Dažādos amatos te sanācis pabūt. 13 gadus biju Dobeles inkubatoru stacijas direktors, pēc tam arī šur un tur citur strādāju.” Kā pārvākušies dzīvot uz Dobeli, tā šeit arī palikuši,
Viņš teic: “Nekāds staigātājs un klejotājs es neesmu bijis, kā uz Dobeli pārcēlāmies, tā es te esmu jūsu priekšā vēl tagad un te arī dzīvošu līdz galam.”
Uz jautājumu, ko vecajam kungam patīk darīt ikdienā viņš atzīst: “Nav jau man katra diena tik laba, kā šodien jūs satiekot. Ir dienas, kad knapi spēju no gultas piecelties.” Ne tik labajās dienās vecajam vīram sanākot staigāt vien pa mājas iekšu un viņš priecājas, ka telpas nav lielas un viņš vienalga iemanoties pārvietoties, drusku pieturoties pie sienām. Toties labās dienās, kad jūtas mundrs, Laimons labprāt iziet ārā. Viņš mums lepni parāda savu raženo riekstu koku, kura pērnā gada ražu ēdot vēl tagad un stāsta, ka arī šogad būšot rieksti. Viņam ļoti patīkot iziet ārā dārzā papriecēt acis, bet, ja laiks esot jāpavada istabā, tad viņš paskatoties televīzijas pārraides, īpaši iecienītas viņas esot ziņas, kur var vairāk uzzināt par to, kas pašlaik notiek pasaulē un Latvijā. Laimons arī savā simts gadu vecumā seko līdzi visiem jaunākajiem notikumiem.
Informāciju sagatavoja: Sabiedrisko attiecību nodaļa
Foto: Daina Poļikarpova