Liene Laurinoviča ir gados jauns speciālists Dobeles novada pašvaldībā. Darbu viņa uzsāka Kultūras pārvaldē, bet pašlaik ir Būvvaldes vides dizainere. Viņas ir aizrautīga savā amatā, vēlmē iepriecināt novadniekus ar skaistu apkārtējo vidi. Liene uzsver emocionālās labsajūtas nozīmi, mūsu visu ikdienas gaitās traucoties, aicina lepoties, ka bez lielu līdzekļu piesaistes protam savus pagastus un pilsētas izdekorēt skaisti un unikāli.
Kāpēc tieši vides dizainera profesija? Kā pie tās nonāci?
Vispār vidusskolas pēdējos gados es biju domājusi, ka veidošu karjeru armijā.
Kāpēc tā? Sports bija tuvs?
Jā, un es arī biju aktīvi darbojusies jaunsardzē. Man patika. Mākslas Akadēmija arī nebija vienīgā augstskola, kur iesniedzu dokumentus studijām. Bet, kāpēc tieši vides dizains? Jo man patika darboties ar rokām un visu ko veidot, vēl man vienmēr paticis kopējais vizuālais tēls it visam. Tagad gan tas ir vairāk pāraudzis darbos digitālā vidē. Pirms Mākslas Akadēmijas es, gluži loģiski, pabeidzu arī mācības Dobeles mākslas skolā. Mākslas skolu beidzot, starp citu, mans diplomdarbs arī bija vides objekts - es izveidoju tādu palielu latvisku lampu ar latviešu rakstiem. Tagad to visu darītu ar lāzeru, bet es visu ar skalpeli pati izgrebu. To lampu uz Valsts svētkiem mēs pie tēta vēl arvien izvelkam un iededzam. Man arī tagad patīk daudzas nepieciešamās lietas objektiem un scenogrāfijai pašai ar rokām gatavot. Tā nu tobrīd, kad sniedzu dokumentus, ļoti domāju, uz kuru specialitāti startēt, tomēr izlēmu, ka man vistuvākā ir vide un tādi telpiski objekti tajā, tāpēc izvēlējos vides dizainerus.
Bet strādāt pašvaldībā sāki Kultūras Pārvaldē, nevis tiešajā profesijā?
Jā. Tomēr arī tas bija atbilstoši, jo bez Mākslas Akadēmijas vides dizainera profesijas, esmu apguvusi arī kultūras menedžmentu Kultūras Akadēmijā. Pirmajā izglītībā apguvu visu to māksliniecisko, kas man ļoti patika, bet otrajā – vairāk racionālo un organizatorisko, kas arī likās būtiski.
Kovida laikā pārcēlos atpakaļ uz Dobeli un sāku strādāt Kultūras pārvaldē. Kad aktualizējās jautājums par vides dizainera amatu Būvvaldē, sapratu, ka jāizmanto iespēja strādāt manā pirmajā izglītībā, tuvāk mākslai, kas man vienmēr bijusi tuvāka nekā tāds tīri menedžments un organizatoriskais darbs. Tomēr izrādījās, ka arī šeit menedžments ir ļoti būtiska darba sastāvdaļa – piemēram, visas objektu izstrādes un ražošanas. Man gan vienmēr tas izstrādes process ir bijis svarīgs. Daudzi skatās uz vides objektiem vienkārši vērtējot, cik glīts tas ir, man vienmēr ir jāizpēta tehnoloģiskie risinājumi, kā tāds ir uztapis.
Izstāsti, lūdzu, cilvēku zināšanai, kādi tad ir vides dizainera pienākumi!
Tas ir ļoti plašs spektrs. Turklāt tagad, kad novads pēc apvienošanas ir izaudzis, manā pārraudzībā ir ļoti plaša teritorija, par kuras dizainisko tēlu ir jādomā. Man ļoti gribētos, lai katrā novada pagastā un ciemā saglabātos tāda individuālā “odziņa”. Lai katrs padomā, kas viņiem ir tāds īpašs, ko parādīt pārējiem. Tā es arī mēģinu darboties, piedomājot pie katras vietas individuāli. Tātad viens no maniem uzdevumiem ir rūpēties par dažādu, piemēram vides baneru izvietošanu uz svētkiem. Ir jāizdomā, kur un kādi vislabāk izskatīsies un piesaistīs cilvēku uzmanību, jānodrošina to pasūtīšana un izvietošana. Tāpat jāpadomā par dažādiem svētku dekoriem un kurās vietās tie būtu visnepieciešamākie. Jāsaprot, ka novada teritorija ir krietni paplašinājusies, līdz ar to ir daudz vairāk vietu, ko nepieciešams izdekorēt, tiesa – līdzekļu apjoms gan nepalielinās.
Tātad sanāk savam darbam pieiet diezgan radoši?
Jā, tā ir. cenšos maksimāli izmantot visu to, kas jau ir krājumos, atsvaidzinot un pamainot dažādus iepriekšējos gados izmantotus objektus un dekorus, varbūt nedaudz pamainot veidu, kā tie tiek pielietoti. Man vispār ir tuva tāda ilgtspējības ideja, ka nevajag visu uzreiz mest ārā. Protams, tad šīs lietas ir arī attiecīgi saudzīgi jāuzglabā un jāuztur. Lietas jau arī ar laiku noveco gan emocionāli, gan fiziski.
Kā, piemēram, Dobeles sniegavīri, par kuriem daudzi apjautājas, vai tie ir izkusuši?
Visi nav izkusuši, bet to atjaunošanai, lai sniegavīri izlikti pilsētas ielās izskatītos kvalitatīvi, būtu nepieciešamas gana liels finansiālais ieguldījums. Ja reiz kaut ko dara, tad tā, lai ir kvalitatīvi un smuki, atcerēsimies, ka šīs sniegavīru figūras nebija nekādas mazās. Sniegavīri tomēr ir aptuveni sešus metrus augsti.
Runājot vēl par maniem pienākumiem, pie tiem pieskaitāmas arī visas āra reklāmu saskaņošanas., tas ietver arī jebkādus banerus un izkārtnes.
Tas attiecas uz jebkuru, arī uz privātīpašumiem?
Jā. Katrs jau skatās no sava skatu punkta – patīk reklāma vai izkārtne, vēlos to izlikt, bet man jāraugās, lai tas viss iekļaujas pilsētvidē, lai nav pārsātināts ar raibumiem.
Tev citreiz nešķiet, ka strādā visnesvarīgākajā jomā?
Sākotnēji tā patiešām varētu šķist, ka bez tā visa taču varētu iztikt. Protams, ka varētu jau arī, tomēr cilvēkam emocionālā labsajūta ir svarīga un apkārtējā telpa, kurā dzīvojam, šajā gadījumā pilsētvide, ir nozīmīgs faktors, lai radītu pozitīvu sajūtu. Mēs tomēr 80 procentus informācijas uztveram ar acīm un, ja apkārt nav tāda sakārtota un sakopta vide, tas tomēr ietekmē emocionālo pašsajūtu. Īpaši jau rudens un ziemas periodā, kad visi ilgojamies pēc vairāk gaismas. Turklāt vēl jau ir tā, ka esam pieraduši un to, ka novada teritorija ir izdekorēta uztveram pašsaprotami, bet, ja pēkšņi tā nebūtu, tad ne viens vien būtu sašutis.
Kā tu uztver, ja kritizē par paveikto?
Nokritizēt jau visi māk. Pateikt, ka vajadzēja vairāk un smukāk. Bet man ar šo ir grūti, jo samērā emocionāli uztveru, ja nepatīk paveiktais. Man gribas, lai cilvēkiem patīk, lai priecājas, ka mūsu novadā ir skaisti.
Jāsaprot, ka visiem labs nebūsi nekad!
To es vēl pašlaik mācos. Mums jau ir liels novads un katrs pagasts jau, loģiski, grib, lai pie viņiem ir smuki. Protams, jāsaprot arī, ka Dobele ir novada centrs un, protams, ka šeit tādas, piemēram, Ziemassvētku dekorācijas būs koncentrētas vairāk. Tas galīgi nenozīmē, ka es noliegtu, cik svarīgs ir katrs pagasts, noteikti, nē! Katra vieta, kur dzīvo cilvēki, ir ļoti svarīga. Mēs, protams, neesam Rīga, nedz Liepāja, vai Ventspils, bet mēs arī esam skaisti, cenšamies tādi būt! Pašiem jāmācās vairāk lepoties! Ja mēs paskatāmies uz mūsu pagastiem, katrs atrod kaut ko īpašu, turklāt bez lielu līdzekļu piesaistes. Mums katram pagastam ir savs šarms, ar to jālepojas.
Informāciju sagatavoja: Dobeles novada pašvaldības Sabiedrisko attiecību nodaļa
Foto: No Lienes Laurinovičas albuma