Muzeju likums nosaka, ka valsts un pašvaldību muzejiem ir jāveic akreditācija. Tas ir muzeju darbības izvērtēšanas process, kura rezultātā muzejam uz noteiktu laiku tiek piešķirts valsts atzīta jeb akreditēta muzeja statuss. Nule kā esat saņēmuši akreditāciju uz pieciem gadiem.
Jā, akreditācija muzejam ir jāveic ik pa pieciem gadiem. Īstenībā var pretendēt arī uz 10 gadu akreditāciju. Varbūt kādreiz nākotnē arī Dobeles novada muzejs uz to pretendēs.
Lai akreditāciju saņemtu uz desmit gadiem ir citi nosacījumi?
Jā, ir nedaudz citi. Es redzu, ka mēs uz to varēsim pretendēt, kad muzejam būs cita, atbilstoša muzeja pamatēka.
Un cik reāla un īstenojama ir šī doma, ka būs cita ēka?
Pagaidām tas vairāk ir tādā vīziju līmenī. Protams, ir jāsaprot reālās finanšu iespējas. Skaidrs, ka pašvaldība nevar uzcelt jaunu ēku klajā laukā. Skatoties uz nekustamajiem īpašumiem Dobelē, ir skaidrs, ka nav nemaz tik daudz tādu vēsturisku ēku, kas muzejam būtu derīgas izmantošanai. Mums gan ir dažas ēkas, ko spējam iedomāties kā piemērotas. Viena ēka mums liekas īpaši atbilstoša un turklāt arī atrodas tuvu pilij, kas būtu būtisks pluss, bet tas ir tādā sapņu līmenī. Mēs esam arī reālisti un strādājam šeit, kur esam. Gaidām, vai neparādīsies iespējas, piemēram, iegūt kādu Eiropas projektu finansējumu. Arī Dobeles pils savā šī brīža veidolā netapa viena vai divu gadu laikā. Arī tas projekts no sākuma bija tikai sapnis un vīzija. Realitātē pagāja gana daudz gadu, kamēr to tiešām pamazām kopīgi varējām īstenot.
Bet muzejam pilnā apmērā pārcelties uz pili laikam nav reāli? Tur ir par maz vietas?
Jā, tur ir gan par maz vietas. Daudzi domā, ka esam pārcēlušies uz pili, bet tas nav iespējams. Pils ir atvērta pilnībā apmeklētājiem, tur nav pat darba kabinetu. Ir bijušas dažādas sarunas un idejas par palasta ēkas attīstīšanu. Tās ir tās divas sienas pie mūsu izveidotā ārstniecības augu dārza.
Attīstīt tālāk pils projektu?
Jā, turpināt attīstīt pils projektu, bet arī šis ir izskanējis tikai tādā vīziju un sapņu līmenī. Jāsaprot, ka ikvienam muzejam, arī mūsējam, ir redzamā un ir neredzamā daļa. Un tieši neredzamā daļa ir tā lielākā.
No kā sastāv muzejs?
Es saku, ka muzejs sastāv no trīs vaļiem – mūs balsta krājums, pētniecība un komunikācija. Katra no šīm trīs jomām ir pietiekami liela un dziļa. Fakts ir tāds, ka komunikācijas daļā atspoguļojas – nezinu, apmēram viens procents no tā, kas ir krājumā.
Un tieši to no muzeja redz cilvēki
Jā, komunikācija ir pēdējais šajā virknē. Visi posmi muzeja darbā ir svarīgi un visiem ir jāstrādā sazobē, bet, jā, komunikācija ir tikai maza daļa no tā visa.
Visiem trijiem muzeja vaļiem vajag daudz vietas!
Tāpēc, jā – pārcelt muzeja krājumu, izvietojot kaut kur citur, es tam pagaidām reālu segumu neredzu. Ja nu vienīgi tiešām notiek brīnums, un mums rodas iespēja attīstīt mūsu noskatīto sapņu ēku. Vienīgā Latvijā speciāli uzbūvētā muzeja krājuma ēka atrodas Rīgā, Pulka ielā, kur izvietoti vairāku muzeju krājumi - Latvijas Nacionālā vēstures, Latvijas Nacionālā mākslas, Rakstniecības un mūzikas, Rīgas Kino muzeja. Šī muzeju krātuve ir Baltijas mērogā unikāla, ar augstākajām drošības un muzeja vērtību uzglabāšanas prasībām. Šobrīd notiek arī vērienīgi darbi Ventspils Piejūras brīvdabas muzejā - tur top jauna ēka ne tikai ekspozīciju, darbinieku, bet arī krājuma vajadzībām.
Šobrīd muzeja krājumā ir gandrīz 25 000 priekšmetu. Tas ir gana liels tādam reģiona muzejam, kāds esam mēs. Un tie materiāli jau nāk klāt un tos ir jāpagūst apstrādāt, pirms tie nonāk krājumā. Un uzņemt krājumā nozīmē, ka tie arī ir jāizpēta, jāpatur prātā doma, ka tos kādreiz vajadzēs izlikt kādā izstādē.
Muzejam, protams, vajag arī plašas, gaišas ekspozīciju telpas.
Esat arī pieraduši pie vietas, kuru apdzīvojat?
Gadu gaitā esam piemērojušies dzīvei vecajā poliklīnikas ēkā. Bet, protams, muzeja krājums ir jāpadara pieejams vietējai sabiedrībai. Un vēl joprojām man liekas, ka mums ir jālauž kaut kādi sabiedrības stereotipi par muzeju. Jo daudziem vēl arvien liekas, ka muzejs dzīvo kaut kur senā pagātnē un tikai vāc vecas mantas. Un tad es cilvēkiem jautāju: “Kas jums ir vecas mantas? Vai tas ir kaut kas saglabājies no perioda pirms 100 vai 1000 gadiem, vai tas ir vakardien iznācis laikraksts, kas šodien jau ir vēsture?”
Lūk, tikko vēl bija kovida laiks – mums tā jau ir vēsture. Mēs fotografējām rindas pie veikaliem, dokumentējām visu, kas un kā notika. Tas, kas notiek šodien, rīt jau būs vēsture. Varbūt pēc 10 gadiem kāds rakstīs darbu par to pašu kovidu un viņam būs iespēja paskatīties fiksētās liecības, kā tas bijis Dobelē.
Tāpat pilsēta nepārtraukti mainās – notiek būvniecība, arī šīs pārmaiņas mēs dokumentējam, piemēram, fotografējot. Veidojam arī videociklu par dobelniekiem nozīmīgām pilsētas vietām. Šobrīd mums ir izveidota mācību filma par Dobeles Atbrīvošanas pieminekli, tapusi pirmā video filma ciklā “Lietas. Vietas. Cilvēki” par Tirgus laukumu, drīzumā būs par Ķestermežu.
Vēl arvien eksistē arī stereotips, ka muzeji ir garlaicīgi?
Jā, varbūt tā ir, bet patiesībā mūsdienās muzejos ir tik daudz interaktīvu ekspozīciju. Katrs mēģina atrast savu nišu un kaut ko īpašu, ar ko piesaistīt un izcelties.
Vai nav tā, ka tie, kas saka – muzeji ir garlaicīgi un neinteresanti, paši tur nemaz nav bijuši?
Un kad atnāk uz muzeju, brīnās, cik daudz tur visa kā var ieraudzīt. Mani priecē, ka cilvēki atrod ceļu arī pie mums, jo ir jau arī stereotipi, kā muzejam ir jāizskatās ārēji…
Muzejam jābūt līdzīgi kā Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejam – skaidri saprotami vēsturiskā ēkā?
Jā, piemēram, kā Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejam. Un tomēr – cilvēks nāk uz muzeju kā uz kultūras pakalpojumu un būtu jāspēj to atrast un ieraudzīt jebkurā ēkā, arī bijušajā poliklīnikā, kas ārēji nemaz neizskatās pēc muzeja.
Tāpēc arī mūsu nākotnes plāni mainās saistībā ar jaunas ekspozīcijas izveidošanu šeit, muzejā. Mēs esam domājuši par tām tēmām, ko mēs gribam parādīt, ar ko mēs gribam izcelties un arī tādējādi ieinteresēt arī tūristus. Tam, protams, ir nepieciešams laiks, lai izpētītu krājumu, lai veiktu pētniecību.
Un pētniecība ir tā laikietilpīgākā daļa, kas prasa pacietību un cītīgu darbu, bet to cilvēks neredz uz āru!
Vēsturniece var uzrakstīt 10 lapu garu pētījumu, bet ekspozīcijā no tā nonāks varbūt viens teikums. Muzejā katru gadu tiek veidotas divas krājuma izstādes. Nākamgad būs izstāde par Dobeles novada evaņģēliski luteriskajām baznīcām, jau tagad “Dobeles Novada Ziņās” katru mēnesi var izlasīt vēsturnieces stāstu par kādu no tām. Pie pētniecības tiek strādāts vairāku gadu garumā. Piemēram, trīs gadu garumā tapis darbs pie grāmatas par Dobeles Apbrīvošanas pieminekli. Divus gadus ir strādāts pie otrā muzeja rakstu krājuma un Gunitas Zariņas pētījuma par Dobeles viduslaiku kapsētu. Šis grāmatas pie lasītajiem nonāks tikai nākamā gada sākumā.
Un izstādē no izpētītā nonāks varbūt viens vai divi eksponāti!
Jā. Un muzeja krājums ir 25 000 priekšmetu. Muzejam ir ko rādīt! Katrs priekšmets gaida savu laiku, lai tiktu “celts gaismā”- izstādē, ekspozīcijā, vai kādā pētījumā.
Tagad, es saprotu, ka jums uz pieciem gadiem ir miers – akreditāciju esat saņēmuši…
Nav jau gluži tā, ka miers, ka var sēdēt un neko nedarīt. Tas viss, ko uz papīra sarakstījām kā savus plānus, tagad ir jāīsteno dzīvē. Tiek iesniegts plāns uz vairākiem gadiem – ko plānots darīt, kādā veidā tiks sasniegti izvirzītie mērķi un uzdevumi. Pēc tam, protams, atkal būs jāatskaitās par paveikto, tāpēc izvirzītajiem mērķiem jābūt reāli īstenojamiem.
Un kas notiek, ka plānu neizpilda? Vairs neakreditē?
Nē, nu tik traki nav. Ir jāatskaitās par paveikto, bet tieši tāpēc mērķiem jābūt reālistiskiem un uzdevumi jau ir ceļš, kā šo mērķi sasniegt, bet, protams pāri visam ir vīzija, ko mēs, iespējams, arī pēc pieciem vai desmit gadiem nesasniegsim, bet mēs skaidri redzam, uz ko tiecamies! Un, ja pēkšņi mainīsies darbinieki, kas, es ceru, ka nenotiks, lai jaunie zina, uz ko mēs ejam un tiecamies.
Un jūsu vīzijā jūs esat?
Mūsdienīgs Dobeles novada pētnieciskais un kultūrizglītojošais centrs. Protams, citā ēkā, kas atbilst un piestāv muzeja tēlam. Jāsaprot, ka Dobeles novada muzejs ir vienīgā iestāde, kas saglabā un pēta tieši mūsu novada bagātība un vērtības. Neviens cits visā pasaulē to nedarīs. Tieši muzejā glabājas vissenākās liecības par mūsu apkaimi un tiek uzkrātas liecības no šodienas dzīves. Zemgaļi un, piemēram, rūpniecība Dobelē ir diezgan karsi atšķirīgas tēmas….
Muzejs ir novada vēstures, identitātes un pamatvērtību nesējs un sargātājs, kas atspoguļo novada vērtības. Nākotnē Dobeles Pilij jākļūst par nacionālas nozīmes kultūras centru.
Te prasās pajautāt, cik muzejā ir darbinieku?
Pašlaik mēs esam vienpadsmit darbinieki.
11 darbinieki uz 25 000 priekšmetu!
Tas ir pamats, lai nodrošinātu muzeja pamatfunkciju veikšanu. Protams, lai izaugtu, mums nepieciešami vēl papildspēki. Esmu pateicīga kolēģiem, mēs varam viens uz otru paļauties. Mēs katrs esam personība, un vajadzīgs zināms laiks, lai mēs ne tikai saprastu iestādes būtību, bet arī viens otru. Par muzeja darbinieku nekļūst vienā dienā. Tas ir darbs, kuram ir jāpatīk un ir nepārtraukti jāmācās. Tie trīs vaļi ir jāuztur!
Ziemassvētku gaidīšanas laikā novēlu novērtēt patiesās vērtības, aiz lietām saskatīt cilvēkus, un cilvēkos stāstus. Iemācīties piedot un mācēt lūgt piedošanu, un protams, mieru… Sirdssiltus svētkus!
Sagatavoja: Sabiedrisko attiecību nodaļa
Foto: no Baibas Golubevas personīgā arhīva un sabiedrisko attiecību nodaļas