Krāšņi un atraktīvi aizvadīta Muzeju nakts novadā

Pēc divu gadu pandēmijas izraisītā pārtraukuma šogad atkal Muzeju naktī piedalījās un saviem apmeklētājiem plašu programmu piedāvāja Dobeles novada muzejs.

Galvenais notikums muzejā neapšaubāmi bija izstādes “Rūpniecība Dobelē” atklāšana, jo muzeja komanda pie izstādes tapšanas bija rūpīgi strādājusi jau kopš pagājušā gada decembra. Izstāde ir plaša izpētes darba fiziskais rezultāts, kas sniedz ieskatu Dobeles rūpniecības vēsturē.

Dobele ir viena no industriāli attīstītākajām Latvijas mazpilsētām, kuras vārdu nereti asociē ar konkrētām šeit ražotajām precēm – gumijas rotaļlietām, plastilīnu, svecēm, sadzīves ķīmiju, makaroniem un miltiem, putuplasta izstrādājumiem utt.

Izstādē “Rūpniecība Dobelē” rodams ieskats mūsu pilsētas rūpniecības vēsturē no hercoga Jēkaba laikiem līdz 2000. gadam.

Apskatot Dobeles uzņēmumus, izstādē uzmanība pievērsta tieši tiem, kas ražojuši preces masveidā. Savukārt mazāki uzņēmumi, piemēram, velodarbnīcas, apskatītas gadījumā, ja nodarbojušās ne tikai ar remonta pakalpojumiem, bet ražojušas arī velosipēdus ar konkrētu preču zīmi un modeli. Tā nošķirti 20. gadsimta sākuma uzņēmumi, kas drīzāk pieskaitāmi amatniecībai, ne rūpniecībai.

Par Dobeles rūpniecības pirmsākumiem nosacīti var runāt jau no mirkļa, kad hercoga Jēkaba laikā Dobeles muižas teritorijā tika ierīkotas dzirnavas. Taču īstais rūpniecības uzplaukums, protams, ir 20. gs. otrā puse, kad Dobelē dažādu apstākļu dēļ tiek izvietotas vairākas ražotnes, kas ražo preces ne tikai vietējam, bet arī visam Padomju savienības tirgum.

Atgūstot neatkarību, 90. gados uzņēmumi centušies pielāgoties jaunajai ekonomiskajai situācijai un saskaras ar nopietnām krīzēm – ierasto izejmateriālu piegādes ķēžu sairšanu, līdzīgu, bet lētāku preču ienākšanu no Ķīnas, iepriekšējo tirgu zaudēšanu.

Taču tas ir arī jaunu iespēju laiks, kad rodas jauni uzņēmumi, kas šobrīd veksmīgi turpina nest Dobeles vārdu pasaulē. Gluži tā pat kā neapturams laika rats, Dobelē vienmēr ir griezušies dzirnakmeņi, rati, valči un zobrati.

Izstādes tapšanā palīdzējuši vietējie uzņēmumi, kas laipni dalījās ar arhīvu informāciju, fotogrāfijām un videomateriāliem.

Muzeju naktī Dobeles novada muzejs piedāvāja noskatīties arī aizraujošus kadrus no Latvijas Valsts prezidenta kancelejas videomateriāliem, kuros dokumentētas prezidenta Gunta Ulmaņa vizītes Dobelē 1995. un 1996. gadā. Demonstrētajos video fiksēti ne tikai Dobelei nozīmīgi vēsturiski notikumi kā Atbrīvošanas pieminekļa svinīgā atklāšana vai ugunsgrēks Dobeles Valsts ģimnāzijā, bet arī šķietami ikdienišķas ainas, kurās Guntis Ulmanis tiekas un iepazīstas ar Dobeles iedzīvotājiem. Ļoti cilvēciski un interesanti ir kadri, kuros prezidents iepērkas Krasta ielas tirdziņā. Kādā no kadriem augstajam viesim maza meitenīte pasniedz ziedus. Muzeja komanda īpaši priecājās par Muzeju nakts apmeklētājiem, kas noskatoties demonstrēto video atpazina sevi vai savus līdzcilvēkus. Tā arī “mazo meitenīti” izdevās sazīmēt, jo muzeju apmeklēja viņas māte. Un tas ir tikai viens no daudziem interesantajiem piemēriem.

Tā pat Muzeju naktī apmeklētājiem bija iespēja darboties dažādās radošajās darbnīcās. Kopā ar “October Candles” katram bija iespēja izliet savu sveci, bet mazajiem apmeklētājiem neviltotu interesi raisīja papīra leļļu darbnīca. Savukārt rūpniecības izstādes tematiku turpināja praktiska darbošanās – katrs varēja uzvērt savas makaronu krelles.

Izzinošu un aizraujošu lekciju par 19. gadsimta modi muzeja mazajā zālē nolasīja seno tērpu rekonstruktore Zanda Zariņa. Greznas 19. gadsimta tērpu rekunstrukcijas drīkstēja uzvilkt arī drosmīgākie apmeklētāji.

Muzeju nakts veiksmīgais piedāvājums bija pulcējis ne tikai Dobeles novada iedzīvotājus, bet arī daudz viesu. Kā novēroja muzeja kolektīvs, lielu daļu apmeklētāju sastādīja viesi no Jelgavas un Bauskas, bet netrūka arī tālāku viesu, piemēram, no Alūksnes, Madonas un citām Latvijas pilsētām. Kopumā muzeju šajā naktī apmeklēja ap 3600 interesentu.

14. maijā atjaunoto Dobeles Pili Muzeju nakts ietvaros apmeklēja vairāk nekā 6000 cilvēku - gan pašmāju viesi, gan viesi no citām pilsētām, gan ārvalstu tūristi (Lietuva, Somija, Šveice, Ukraina, Vācija).  Dobeles Pils bija atvērta apmeklētājiem jau no plkst. 11.00 un pēdējie apmeklētāji tika pavadīti īsi pirms plkst. 01.00 naktī. 

Dienas programmā norisinājās atvērtās ekskursijas Pils gida vadībā, un unikāli Muzeju naktij veidota piedzīvojuma spēle “Hercogienes zudušais medaljons”. Spēles rezultāti tika apkopoti pēc pēdējās komandas finiša, un spēlē uzvarēja komanda ar nosaukumu “Galminieki”, kuras komandas kapteine ir latviešu godalgotā sportiste – šāvēja (dobelniece) Agate Rašmane. Komanda saņēma pārsteiguma balvu no Dobeles Pils sadarbības partneriem “Dobeles Pils skati.”

Vakara programmā ievērojamākie tēli un spilgtākās Pils vēstures personības atdzīvojās dejā, mūzikā, stāstā. Pagrabstāvā – atdzīvojās leģendas; Radošajā telpā – hercogiene (Dobeles Pils muzejpedagoģe Alise Limanska) cienāja un stāstīja par tējām no Pils ārstniecības auga dārza; Lielajā zālē – ar deju pārsteidza Pils dvēsele (deju studija “Panda”, soliste Maira Cine); 2. stāva izstāžu zālē tūkstošiem foto mirkļus ķēra Foto spogulis no SIA “Photo star”; Jumta terasē naksnīgās Dobeles panorāmas vērošanu papildināja Pils muzikanta performance (mūziķi Artūrs Knope un Elza  Kanceviča).

Vakara noslēgumā Pils pagalma nakts kino seansā Viestura Kairiša spēlfilma “Pilsēta pie upes”. 2020. gada Latvijas spēlfilma, kura saņēma četrus Lielos Kristapus.

Dobeles Amatu mājā Muzeju nakts ietvaros bija iespēja izmēģināt kokles spēli kokles spēles studijas “Kokļu mežs” pavadībā, vienlaikus skandējot pat ap 20 koklēm. Daudziem apmeklētājiem tā bija pirmā pieredze kokles spēlē. Maģisko mūziku no kokļu stīgām klātesošajiem palīdzēja izvilināt mūzikas pedagoģe un koklētāja Laura Laugale. Šo instrumentu viegli var apgūt jebkurš interesents arī bez priekšzināšanām mūzikā.

Savukārt Dainas Ieviņas vadībā interesenti varēja uzzināt, ko tad valkāja senatnē, un pat izgatavot kādu seno ādas zābaciņu pāri. Šis process ir laikietilpīgs, taču pacietīgākie tika pie sava zābaciņu pāra. Piektās paaudzes zemgaliešu Ieviņu dzimtā amatnieku pieredze krāta četras paaudzes. Daina ir izšūšanas, adīšanas, aušanas, ceļošanas un vienas adatas pinumu meistare. Daina pēta senos rakstus un dzijas krāso dabiskajos augos. “Zemgales raksti ir zemgaliešiem asinīs, pēc krāsu un zīmējuma izvēles var pateikt, no kurienes cilvēks nāk,” teic Daina. Pati nemitīgi apgūstot jaunus paņēmienus, viņa nodod savas bagātās zināšanas citiem kursos un darbnīcās. Ieviņi jums var izgatavot tekstilijas, rotas vai ādas apavus, kā arī parādīt, kā pašiem sākt apgūt senās prasmes.

Bēnē Muzeju naktī apmeklētāji tika aicināti vairāk uzzināt par “Barona un kalpones mīlasstāstu”. 1875. gadā Bēnes muižu nopirka Fridrihs von Birkenstads. Tā atradās skaistā vietā, netālu no stāvās upes krasta. Ierīkojot dambi, tika uzpludināts  ezers, ko Bēnē sauc par Dzirnavezeru. Vienā ezera malā savā Kungu mājā ar baronesi un bērniem dzīvoja barons, bet otrā ezera malā “Rakatu ”mājās  kā skaists zieds “uzplauka” daiļā kalpone Katrīna. Pirmo reizi viņi satikās ezera krastā, skaistā  svētdienā, kad  pavasara puķes noziedējušas, sārtojās pirmās zemenītes un Katrīna, ūdenim pēc paliem krītoties,  pārgājusi ezeru vietā, kur upes gultnei pārkrituši  lauztie  koki, lasīja pirmās zemenītes… Barons, kuram tobrīd bija 38 gadi,  ieraudzījis zilacaino, smaidīgo skaistuli, iemīlējās daiļajā, deviņpadsmitgadīgajā meitenē. Lai iepazītos, viņš, protams, pajokoja, ka par zemeņu lasīšanu uz viņa zemes, apķīlāšot vaininieci…un panāca, lai Katrīna apsola atnākt arī nākamsvētdien… Arī Katrīnai bija iepaticies laipnais barons. Turpmāk katru svētdienu abi satikās ezera krastā. Kad kritušie koki vairs nebija redzami, Katrīna palūdza no kaimiņa laivu.  Vēlāk barons pat uzbēra pāri ezera līcim dambi, lai mīļotā varētu pāriet sausām kājām. Ir nostāsti, ka šo ceļu vēl šodien varot redzēt, to iezīmējot biezi saaugušās niedres. Uzplauka skaista mīlestība. Tā, protams, bija slepena, bet drīz vien bija redzams tās “auglis”. Katrīna gaidīja bērniņu. Tā bija meitenīte, un viņu nosauca par Ieviņu.

Barons savai mīļotajai deva uzturlīdzekļus, pat zelta naudas gabalus, dāvināja rotas un grāmatas, jo Katrīna bija liela grāmatu lasītāja, kas īpaši patika baronam, jo skaistums un  gudrība vienviet zaigo  kā briljants. Barons turpināja satikties ar Katrīnu 26 gadus. Ieviņa izauga, laimīgi apprecējās, un Katrīnai bija jau divi mazbērniņi.

Vakarpusē pie Bēnes muižas Kungu mājas varēja saņemt stilizētas kartes “Mīlestības taka” un doties pastaigā ap Bēnes Dzirnavezeru, lai atrastu barona Fridriha Georga von Birkenstada kapu, vietu, kur viņš tikās ar savu mīļoto Katrīnu, kalpones mājvietu “Rakatas”,  kā arī pussalu, kas atrodas līcī starp abiem ezera krastiem, tautā iesauktu par Mīlestības pussalu. Daži drosmīgie šo iespēju arī izmatoja, bet daudzi paņēma kartes, lai pastaigā dotos citreiz.

Pie muižas rotājās Mīlestības arka, vīta no ievu baltajiem ziediem, jo ceriņi ar ziedēšanu šogad kavējas. Jauki iekārtota Mīlas dzērienu un kūku baudīšanas vieta aicināt aicināja, un, jāatzīst, ka “Dobeskalnu” vīna darītavas radītā garšu buķete bija garšu niansēm bagāta. Paldies Arnim un Gitai Lignickiem par iespēju sajust brīnišķīgas garšas nianses! Ļaudis, kuri nogaršoja zemeņu un šokolādes kūkas, tās slavēja un pateicās smaidīgajai cepējai no Vītiņiem Ingai Eglītei.

Liepājas aktrise Sigita Pļaviņa un ģitāras virtuozs Māris Kupčs priecēja cilvēkus emocijām bagātā koncertā “Mīlestībā”, ietverot muzikālajā pārdzīvojumā arī nianses no “Barona un kalpones mīlasstāsta”, kas veidots pēc Bēnes literātes Māras Hornas grāmatas “Bēnes muiža”. Savukārt grāmata rakstīta, apkopojot vēstures faktus, tā laika avīžu ziņas un tautā saglabājušos nostāstus. Pēc koncerta visi, kas vēlējās, fotografējās Mīlestības arkā, tā iemūžinot šo mirkli arī nākamajām paaudzēm.

Vakar gaitā pie Bēnes muižas Kungu mājas tika iedēstīti Dobeles novada APP “Dārzkopības institūts” dāvātie ceriņi, kas turpmāk tiks kopti un loloti, lai tie augtu un krāšņi ziedētu, priecējot bēneniekus un Bēnes viesus. Paldies atsaucīgajiem darbiniekiem un direktorei Inesei Ebelei!

Cilvēku atnestie ceriņi, tai skaitā Dobeles pensionāru biedrības dāvātie, tika iedēstīti Mīlestības pussalā. Sirsnīgs paldies biedrības vadītājai Valentīnai Embovicai! Mīlestības pussalā var nokļūt arī ar laivu, protams, ja tāda ir. Bēnē ir daudz atsaucīgu cilvēku. Arī Valērijs Timohins, kurš ne tikai aizvizināja, vējā airējot, bet arī palīdzēja uzrakt akmeņaino augsni. Kā zināms, viss, kas Mīlestībā dēstīts, kuplo un raženi aug. Lai Bēne nākotnē plaukst, zied un turpinās sadarbība, sirsnība starp ļaudīm novadā!

Īss, bet emocijām piesātināts, apmeklētāju radītā draudzīgā gaisotnē tika aizvadīts arī Muzeju nakts pasākums Penkulē. Pienenes priecēja uz nebēdu un seno lietu kolekcijas eksponāti gozējās īpašā uzmanības saulītē.

 Pienenes slavas saulītē iecēla radošās studijas “Strops” čaklās bitītes Linda un Edīte Bēvaldes. Īpašajā Muzeju nakts “Pieneņu dienā” “Stropā” bija “salidojušas” tās darbīgās bitītes, kas vēlējās no Lindas un Edītes smelties pieredzi un apgūt ko jaunu, izmantojot dabā tik saulaini ziedošās pienenes, kas nepelnīti tiek uzskatītas par nezāli. Interesentiem bija iespēja ne tikai nodegustēt pieneņu uzkodas un vīnu, bet arī pagatavot dabīgo kosmētiku ar pienenēm, kā arī uzzināt daudz interesantu faktu par šiem košajiem ziediem, kas aug katrā sētā ceļmalā. “Ticam, ka pagaidām tas, ko esam ar Lindu uzsākušas, ir pats, pats sākums. Daļēji impulsu šim deva tas, ka arvien biežāk dzirdēju jautājumus par nodarbībām, pasākumiem. Visu atbalstām, bet ne vienmēr spējām, jo mums pietrūka vietas. Sāku apsvērt variantus, iespēja un vieta drīz vien uzradās. Tas jau nekas, ka tai garām braucu diendienā, vienu vakaru, mājās braucot, paskatījos un sapratu, lūk! Pateicoties Zanes atsaucībai, dažu dienu laikā viss notika. Un nu mēs esam vērušas durvis radošajai studijai "Strops". Nosaukums ir ar stāstu, penkulnieki zina, un mums ar humora izjūtu viss kārtībā. Pagaidām tur darbojamies divatā, katra darām savus darbus,“ atklāja Edīte Bēvalde.   

Īpašajā dienā Penkulē tika atklāta nu jau otrā Ālaves muižas parka taciņa, kuras tapšana bija iespējama ar  Dobeles novada pašvaldības finansiālu atbalstu projektam “Ālaves muižas parks - iepazīts un iemīlēts".  Paldies no sirds jāsaka arī arhitektei Ilzei Mārai Janelis par profesionālo atbalstu un tik ļoti vērtīgajiem padomiem, z/s "Mazbaldonas” Meieru ģimenei par tehnisko nodrošinājumu, Aigai Kuğes ģimenei par taciņas uzpucēšanu līdz saulrietam pirms pašas atklāšanas un, protams, visiem, visiem, kuri piedalījās taciņas izveides lielākās un mazākās talkās.

Pateicoties penkulnieka Tālivalža Ikarta vēsturisko lietu kolekcijai, muižas kungu  namā  pēc ilgiem laikiem atkal tika rādīts īsts kino, kad dzirdama  aparatūru dūkoņa un skatītāji  uz brīdi aiztur elpu, kam seko smiekli par ātri kustīgajās bildītēs bez skaņas redzamo aktieru jautrajām izdarībām. Dzīvē tiešām ir kā kino, tāpēc penkulnieki piedzīvoja arī pasaku fejas ierašanos Rutas Krīgeres personā.