Vairāk nekā četriem ar pusi tūkstošiem skolēnu, uzsākot mācības Dobeles novada izglītības iestādēs, sācies jaunais mācību gads. Kā uz izaicinājumiem vienmēr reformu māktajā jomā raugās Dobeles novada pašvaldības Izglītības pārvaldes vadītāja Aija Didrihsone.
Kā jūs pati nonācāt pedagoģijā?
Skolā mācoties, tā mana izvēle varbūt ne tik daudz bija pašas, cik man bija ļoti noveicies ar pedagogiem, kas manī saskatīja skolotājas talantu. Mācoties jau 11.klasē, es jau piestrādāju, aizvietojot tās skolotājas, kam bija darba nespējas lapas. Pamatā tās bija sākumskolas klasītes, ar kurām bija jādarbojas. Vēl bija arī pagarinātās dienas grupas vadīšana. Un vēl interesanta lieta, ko man uzticēja, bija 5.klases audzinātājas pienākumi, vēl es viņiem mācīju matemātiku. Turklāt es to darīju, paralēli pati mācoties.
Izklausās diezgan traki.
Ar šīs dienas prātu tas, protams, liekas drusku neticami. Vispār pašai bija piemirsies, ka mana skolotājas karjera sākās jau skolas laikā.
Mūsdienās tas nebūtu iedomājami.
Jā nu tagad ir citi laiki. Atceros, kā ar savu audzināmo klasi devāmies lasīt ābolus rudens talkās. Laikam mani klasesbiedri devās vākt kartupeļus, bet man bija “piestiprināta” klasīte un mēs devāmies uz savām talkām. Toreiz rudens sākumā visiem bija talkās jāpiedalās.
Kā izvēlējāties, par kādu skolotāju kļūt?
Vispār man bija plaša izvēle. Mans klases audzinātājs bija latviešu un angļu valodas pedagogs un viņš saskatīja, ka es varētu būt angļu valodas skolotāja, savukārt rasēšanas skolotājs domāja, ka man vajadzētu mācīt matemātiku. Un interesanti, ka viņš pats nemaz nemācīja šo priekšmetu.
Tātad bijāt plaša profila speciāliste?
Nu, jā. Es laikam gan nevarēju dziedāt, spēlēt kādu instrumentu vai zīmēt, bet daudz ko citu patiešām varēju.
Virzījāties uz pedagoģiju visai apzināti?
Kaut kā mani pedagogi tiešām nospēlēja lielu lomu manā dzīvē un apzināti virzīja mani šajā virzienā. Taču man ir jāsaka, ka nevienu mirkli neesmu nožēlojusi savu nonākšanu pedagoģijā.
Tātad viņi redzēja pareizi , ka jums jākļūst par skolotāju?
Jā, tā sanāk! Īsu, pavisam īsu brīdi es biju iedomājusies, ka gribu kļūt par agronomi, bet tad atnāca kaimiņi ciemos un teica: “Paskaties, ir vasara un mēs tikai skrienam un skrienam darbos! Tev dzīves nebūs!” Ātri man pārgāja tā doma. Un, jā, es vienmēr esmu gribējusi būt skolotāja un tiešām – ne mirkli neesmu savu izvēli nožēlojusi! Sešus gadus nostrādāju par skolotāju un 20 gadus biju direktore.
Tagad gan sanāk, ka esat atvirzījusies nost no pedagoģiskā darba, klases priekšā vairs neejat?
Tas tiesa, pamazām esmu no tā atvirzījusies nost, bet esmu sākusi tā, kā tas droši vien būtu jādara – sāku ar skolotājas darbu, pēc tam direktores un tagad esmu Izglītības pārvaldē. Risinot ikdienas problēmas novadā izglītības jomā, nekur tālu jau no tā visa neesmu atgājusi.
Līdz kaulam saprotat pedagogu problēmas?
Jā, tā var teikt.
Jūsu karjeras kāpnes bija augšupejošā secībā, sākot ar skolotājas un direktores darbu, bet, vai jums nešķiet, ka mūsdienās jaunie cilvēki nereti grib uzreiz vadošu amatu ar atbilstoši augstu atalgojumu, varbūt ne tik izteikti izglītības jomā, bet kopumā?
Jā, tā ir, bet jāņem vērā, ka laiki ir mainījušies. Un nav jau arī, ko pārmest, ka cilvēki grib adekvātu atalgojumu. Un var saprast arī tos jauniešus, kas neatrodot labi atalgotu darbu Latvijā, dodas strādāt uz ārzemēm. Jā, viņi tur saņem labāku algu, bet nereti izvēlas nevienam nestāstīt, cik sūri strādājuši, lai to naudiņu tur nopelnītu. Ir sanācis parunāt ar ārzemēs strādājušiem latviešiem un viņi atzīst, ka alga tur tiešām ir labāka, bet tur arī vieglāk ir to pietaupīt, jo šeit ir draugi un ģimenes, dažāds izklaides iespējas.
Mums, protams, jāparunā par situāciju izglītības jomā Dobeles novadā, uzsākot šo mācību gadu – vai var teikt, ka viss ir nokomplektēts un veiksmīgi palaists?
Uz šo brīdi laikam vēl gluži tā nevaram apgalvot. Tā laimīgā stunda, ja tā var izteikties, iestāsies, kad visās mācību iestādēs, kur meklējam vadītājus, tie būs atrasti. Tā vien liekas, ka mūsdienās tas ir arvien grūtāk, bet jācer, protams, ka mums izdosies. Es labi zinu, ko nozīmē mācību iestāde bez vadītāja. Es, protams, arī esmu pārliecināta, ka iestāde spēj normāli funkcionēt arī bez vadītāja un visur ir pienākumu izpildītāji un viss ir kārtībā, tomēr jācer, ka mums izdosies atrast labus darbiniekus, kas gribēs ļauties tam grūtajam, bet iedvesmojošajam izglītības iestādes vadītāja darbam.
Kā ir ar pārējo pedagogu štatu izglītības iestādēs?
Protams, ir iestādes, kur vēl arvien vēl trūkst pedagogi kādiem mācību priekšmetiem. Nereti, ja skatās sarakstu, mums nemaz vakanču nav. Tā ir iestādes vadītāju meistarība sadalīt tās slodzes tā, ka visi priekšmeti ir nosegti, tomēr, kad ar viņiem parunā, ir skaidrs, ka trūkst to vai citu skolotāju Tas ir process, kas faktiski nebeidzas – visu laiku tiek meklēti kādi pedagogi.
Top priekšmeti, kuros trūkst pedagogi ir tie paši, kas citur Latvijā – fizika, matemātika?
Jā, tie paši. Trūkst skolotāju fizikā un matemātikā. Tagad mums ļoti kritiska situācija ir zēnu darbmācībā jeb kā tagad to sauc – dizains un tehnoloģijas. Trūkst pedagoga, kas puišiem mācītu mājturību. Mums bija skolotājs, kurš braukāja no Kuldīgas, viņš mācīja vairākās skolās. Skolotājs aizgāja no darba un tagad šis mums ir kritisks iztrūkums. Bet kopumā, jā – tas pats, kas citur. Un var jau arī saprast – neviens neraujas mācīt smagos priekšmetus, kuros ir jāliek eksāmens, piemēram, matemātiku.
Nav viegli ar to pašu minēto matemātiku bērnus ieinteresēt un aizraut.
Es kā matemātikas skolotāja gribētu piebilst, ka ne tikai ieinteresēt, bet vajag jau, lai saprot un iemācās. Aizraut jau viņus var, bet man patīk teikt, ka stundās var visu ko interesantu darīt, bet reizrēķins tāpat ir jāiemācās.
Lai lasītu grāmatas, burti tāpat ir jāmāk.
Tieši tā. Var jau to visu visādi interesanti apspēlēt, tomēr tas pamatiņš ir jāiemācās.
Ņemot vērā nemitīgās reformas izglītības jomā, Dobeles novadā šajā mācību gadā visi uzelpo, jo neko neaizver un, tā teikt – liek mierā? Jeb tas miers ir tāds iluzors?
Es teiktu, ka mācību gada sākums ir mierīgs un līdz decembrim un jaunajam gadam jau nekas nemainīsies. Visticamāk drīz pēc jaunā gada tiks paziņots, kādi būs spēles noteikumi nākamajā mācību gadā.
Kāda, izglītības jomā strādājot, vispār ir tā sajūta – tikko nomainās ministrs, esat gatavībā, ka būs jauna sistēmas reforma?
Principā, jā. Pēdējā laika pieredze rāda, ka pie mums ministri tik bieži mainās, ka dažkārt liekas – varbūt ar to viena ministra ieviesto ideju vajag nedaudz pagaidīt un ilgāk pavērot, kā tas darbojas, nevis uzreiz atkal kaut ko mainīt. Bet tā jau ir, ka cilvēks pierod pie visa, arī pie nemitīgām pārmaiņām. Tiesa ir arī teiciens, ka iespējams tieši tās pārmaiņas, no kurām mēs visvairāk baidāmies, ir tās, kuras mums ir visnepieciešamākās.
Dobeles novada pašvaldības Sabiedrisko attiecību nodaļa
Foto: Dobeles novada pašvaldības Sabiedrisko attiecību nodaļa