Šogad aprit 74 gadi, kopš vienā diennaktī lopu vagonos uz Sibīriju tika izsūtīti vairāk nekā 40 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju, un noteikti šī ir viena no traģiskākajām dienām mūsu valsts vēsturē. Atceroties komunistiskā genocīda upurus Dobeles novadā, varējām dzirdēt to ļaužu vārdus, kuru likteņi tālajā 1949. gadā tika izpostīti.

Ir pagājuši vairāki desmiti gadu, izaugusi jauna paaudze brīvā Latvijā. Taču noziegumam pret tautu nav laika noilguma. Mēs nedrīkstam kļūt vienaldzīgi nedz pret vēsturi, nedz cits pret citu. Tieši tagad, kad raud Ukrainas tauta, kad tiek nogalināti nevainīgi cilvēki, kad šis pats naidīgais režīms posta Ukrainas zemi, mums vēl jo vairāk jābūt kopā, jābūt atvērtām sirdīm.

Var jau sacīt – laiks dziedē sāpes, ir jādzīvo tagad un šodien. Bet vēsturi aizmirst nedrīkst, tā jāpatur atmiņā, jāstāsta jaunajai paaudzei, lai viņi saprastu, cik brīvībai ir liela cena – ļaužu dzīvības vērta. Lai ziedi piemiņas vietās un svecīšu gaisma ir sveiciens viņiem - tiem, kuri Latvijai zuda…

"Lai mēs varētu droši raudzīties nākotnē, mums visiem kopīgi jāapņemas vienmēr atcerēties savas tautas pagātni. Katram no mums ir pienākums stāstīt saviem bērniem un mazbērniem šos baisos mūsu Latvijas vēstures notikumus, palīdzēt viņiem tos izprast un nepieļaut to atkārtošanos", tā atceres pasākumā Dobelē pauda Dobeles novada domes priekšsēdētāja vietnieks Edgars Laimiņš.